Dabas parkā apsaimniekošanas darbi notiks visu gadu

Šogad Dabas parkā “Piejūra” noritēs apjomīgi apsaimniekošanas darbi, kas ierobežos svešzemju augu sugu izplatīšanos, tiks veikti krasta erozijas mazināšanas darbi, kā arī pelēko un mežaino kāpu apsaimniekošanas darbi.

 

Lai saudzētu Dabas parka “Piejūra” vērtības, Carnikavas novadā tiek īstenots Eiropas Savienības (ES) finansēts “LIFE CoHaBit” projekts “LIFE CoHaBit: Piekrastes biotopu aizsardzības Dabas parkā “Piejūra””, kura mērķis ir uzlabot piekrastes biotopu kvalitāti, izvēloties piemērotas to apsaimniekošanas metodes.

 

LIFE projekta ietvaros galvenā aktivitāte ir dabas aizsardzības plāna izstrāde Dabas parkam “Piejūra”, ko izstrādā Latvijas Dabas fonds (LDF). Iepriekšējā plāna termiņš tuvojas noslēgumam un paredzēts, ka jaunais stāsies spēkā nākamajā gadā.

 

Jaunā dabas aizsardzības plāna izstrāde iet līdztekus ar biotopu kartēšanu. Tas darīts, lai noskaidrotu, kādi aizsargājamie biotopi atrodas dabā, jo gadu laikā tie maina savu atrašanās vietu, izzūd, vai rodas jauni. Pēc veiktās kartēšanas datiem noskaidrotas nozīmīgākās vietas dabas parkā un uzsākta tāda dabas aizsardzības plāna izstrāde, kurā ietvertas arī pašvaldības intereses rūpēs par iedzīvotājiem – atzīmētas takas, pa kurām cilvēki var brīvi staigāt un sportot un tajā pašā laikā nenodarīt nopietnus postījumus dabai.

 

“Mums ir svarīgi, lai dabas parkam būtu pietiekama infrastruktūra, tai skaitā arī stāvlaukumi. Tā kā pašā dabas parkā vietas ir maz, stāvlaukumi jāveido parkam piegulošā teritorijā, lai apmeklētāji varētu brīvi piekļūt pie parka ar auto, un atpūtai izmantot pastaigu takas,” norāda Attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Ināra Stalidzāne un piebilst, ka svarīgi ir izveidot arī atpūtas vietas. Viņa atzīmē, ka labs piemērs ir Carnikavas promenāde ar atpūtas vietām un pastaigu taka Garciemā, bet nepieciešams vairāk šādu infrastruktūras objektu (piemēram, Garupē), kas cilvēkiem sniedz iespēju ērti un patīkami atpūsties unikālajā vietā, un tajā pašā laikā ļautu pasargāt parku no antropogēnās slodzes.

 

Vairāku gadu garumā liela pašvaldības rūpe ir atpūtas vietas, kurās var kurināt ugunskurus un uzsliet teltis. Tagad šāda vieta novadā ir tikai viena – Novadpētniecības centrs, lai gan tūristi nereti ignorē aizliegumus un nakšņo un kurina ugunskurus Laivu ielas galā. Apzinoties problēmu, pašvaldība vēlas panākt, ka jaunajā dabas aizsardzības plānā šādas vietas paredzētas vairāk – ja ne pašā dabas parkā, tad tam piegulošā teritorijā gan – vai tas būtu pludmalē, pie Gaujas vai kādā citā vietā.

 

Tas pats attiecas uz vietām, kurās var ielikt ūdenī un izņemt no tā laivu, kas, savukārt, nozīmē, ka pie upes jābūt nodrošinātai piekļuvei ar mašīnu. “Ir piedāvājums plānā iezīmēt piebrauktuvi no Skautu ielas labajā Gaujas krastā Gaujas ciemā, pa kuru mašīnas drīkstētu piebraukt pie Gaujas, lai ieceltu vai izceltu laivu upē, bet ne braukāt,” stāsta I. Stalidzāne un norāda, ka šāda veida praktiskie jautājumi, kas rūpīgi jāparedz un jāpārdomā ir ļoti daudz, lai nodrošinātu pārdomātu apsaimniekošanu un dabas parka izmantošanu. Tas ir būtiski arī tāpēc, ka dabas parkā var būvēt tikai to, kas iekļauts dabas aizsardzības plānā, neko citu, tāpēc tagad svarīgi atzīmēt tās vietas, kas nākamajos gados būtu attīstāmas.

Jāpiemin, iepriekšējo dabas aizsardzības plānu izstrādāja Brigita Laime, kura tagad arī ir eksperte “LIFE CoHaBit” projektā.

 

Dabas parks nav vienkārši mežs, bet NATURA 2000 teritorija, kam piešķirts aizsargājamais statuss tajā esošo reto biotopu un sugu dēļ, tādēļ uzdevums ir saglabāt visu, kas to padara īpašu. “Pelēko kāpu nevar aizaudzēt ar priedēm, jo tai ir pelēkās kāpas nevis priežu meža statuss, tāpēc viss, kas gadu gaitā pārņem aizsargājamos biotopus, ir jāizņem. Mūsu uzdevums ir pasargāt to, kas ir sargājams,” saka I. Stalidzāne un “LIFE CoHaBit” projekta vadītāja Gundega Ulme papildina, ka cilvēkiem dabas parks asociējas ar teritoriju, kurā vārds “aizsardzība” nozīmē nekā nedarīšanu, bet patiesībā aizsardzība ir pareiza dabas parka apsaimniekošana un uzturēšana, lai pasargātu vērtīgo teritoriju no iznīcības. Tāpēc kā jaunums dabas aizsardzības plānā parādās apsaimniekošanas faktors. Iepriekš plānā bija atzīmētas teritorijas un tajās veicamās kopšanas metodes, bet nebija norādīta darba organizēšana un kā to reāli izdarīt. Jāsaprot, ka tikai veicot attiecīgos darbus iespējams panākt biotopu saglabāšanu, un reizēm šie darbi nozīmē arī tehnikas iesaisti. Visi darbi, kas tiek un tiks īstenoti dabas parkā, tiek veikti saskaņā ar ekspertu atzinumiem, ir Valsts vides dienestu un Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu izvērtēti un saskaņoti. Tāpat pirms pieņemt gala lēmumu par praktiskajiem darbiem dabā, tiekas vadošie nozares eksperti, lai vienotos par labākajām metodēm apsaimniekošanas darbos.

 

Darbi dabas parkā notiek regulāri, tikai šogad tie būs pamanāmāki. Carnikavā, Garciemā un Lilastē līdz gada beigām notiks svešzemju augu sugu ierobežošanas, preterozijas, kā arī pelēko un mežaino kāpu atjaunošanas darbi.

 

LIFE projekta eksperti piedalīsies apsaimniekošanas darbos un ar Latvijas valsts mežu speciālistiem vienosies par treilēšanas ceļiem noņemtās koksnes, sūnu un augsnes izvešanai, pēc iespējas izmantojot esošos ceļus un takas. Arī lauču izveidē eksperti pievienosies darba veicējiem un vēl pirms darbu uzsākšanas atzīmēs, kurus kokus no meža jāizņem.

 

Svešzemju jeb invazīvo sugu (krokainās rozes, tatārijas salāts) apkarošanas darbi tiks uzsākti jau šajā pavasarī un tiks atkārtoti kopumā trīs reizes šajā gadā, savukārt meža darbi tiks veikti ņemot vērā putnu ligzdošanas sezonas liegumu.

 

Dabas parka augsne ir tik skraja un nabadzīga, ka invazīvās sugas tajā spēj ātri savairoties un ar laiku izstumt dabīgo augāju un samazināt biotopa kvalitāti, kā rezultātā mazinās bioloģiskā daudzveidība. “Ja invazīvie augi paliks, tie izskaudīs dabīgo ekosistēmu un beigās dabas parks pārvērtīsies par mežu, kurā aug plašas krokaino rožu audzes,” norāda G. Ulme. “Invazīvie augi nomāc aizsargājamos biotopus cīņā par gaismu un barības vielām, tie apdraud vietējo augu un dzīvnieku sugu pastāvēšanu to dzīvotnēs, ar laiku mainot piejūras biotopu struktūru. Vietējie augi tiek izkonkurēti. Tādas kāpas, kādas ir pie mums, saglabājušās vairs tikai Skandināvijas zemēs. Dabas parkā ir rets Eiropas nozīmes biotops, kas izceļas ar lielu sugu un augu daudzveidību un ir biotops, kurš citur Eiropā palicis ļoti maz, tāpēc ir svarīgi to saglabāt.”

 

Apsaimniekošanas darbus apgrūtina fakts, ka no dabas parka piegulošās teritorijas invazīvie augi izplešas aizsargājamo biotopu teritorijā. Bet vēl grūtāk dabas parka saglabāšanas darbos klājas iedzīvotāju neapzinātības un neinformētības dēļ. Piemēram, Kanādas zeltgalvīte vai puķu sprigane, kas ir Eiropā ieviestas sugas, savulaik stādītas mazdārziņos un pēc tam atstātas komposta kaudzēs, no kurām “ceļo” tālāk. Šie augi ir tā saucamās “dārzbēgles”, kas ir grūti ierobežojamas un šobrīd atrodas invazīvo augu sugu saraksta augšgalā.

 

Tāpat noteikti nevajag no saviem dārziem pārnest stādīt dabas parkā sev vairs nevajadzīgos augus, piemēram, tūjas, tulpes u.c. Šobrīd invazīvās sugas tiek uzskatītas par vienu no būtiskākiem apdraudējumiem bioloģiskajai daudzveidībai.

 

“Šogad strādāsim ar krokaino rozi un tatārijas salātu, kuru ierobežojām jau pagājušogad Rīgas pusē. Situācija parkā Rīgas un Carnikavas teritorijās ir līdzīga – cilvēki pastaigājoties dabas parkā ierauga tatārijas salātu un priecājas par skaisto puķīti, bet patiesībā tas ir augs, kas jāierobežo, lai nenomāktu dabīgo ekosistēmu. Šiem augiem dabas parka biotopi nav īstā vieta, kur augt,” norāda G. Ulme.