Pašvaldība
Lai iedvesmotu mācīties un mācīt. Intervijas ar Carnikavas pamatskolas direktoru Raivi Paulu
Jau vēstīts, ka Carnikavas novada dome 15. jūlija sēdē vienbalsīgi apstiprināja Raivja Paula (33) iecelšanu Carnikavas pamatskolas direktora amatā. “Priecājos, ka esmu skolas direktors jau dažas nedēļas, nevis par tādu kļūstu augusta pēdējā nedēļā, jo man ir laiks, ko lietderīgi izmantot,” augusta sākumā intervijā "Carnikavas Novada Vēstīm" atzina R. Pauls.“Iedvesmo mācīties!” – šie divi vārdi uz izglītības projekta “Iespējamā misija” (IeMi) plakāta jauno būvniecības inženieri R. Paulu pirms desmit gadiem tā uzrunāja, ka viņš pieteicās IeMi ceturtajā “iesaukumā”, sekmīgi izturēja piecas atlases kārtas un 2011. gadā sāka strādāt par fizikas un dabaszinību skolotāju Ādažu vidusskolā. Pedagoģiskais aicinājums projekta termiņa beigās uzvarēja vēl pamatskolas gados izvēlēto inženiera aicinājumu, un līdz pat šai vasarai R. Pauls ir nostrādājis Ādažu vidusskolā, pēdējo gadu laikā veicot arī direktora vietnieka izglītības darbā pienākumus.
– Skolotāja gaitu sākumā sociālās saziņas tīklā twitter rakstījāt: “Es ticu, ka katrs var!” Vai pedagoģiskajā darbā esat guvis tam apstiprinājumu?
Jā. Tā ir pārliecība, pie kuras es un mani “Iespējamās misijas” kolēģi turamies – katrs skolēns var. Nedrīkst pieļaut domu, ka skolēns nevarēs, jautājums ir – kāds skolotāja atbalsts ir vajadzīgs, lai skolēns varētu. Bērnus nevajag uzreiz “sadalīt kastītēs”, jo, kā zināms, bērni attīstās atšķirīgā tempā.
Visvairāk izglītības sistēmā man nepatīk, ja strādā uz “vidējo”. Tas ir vieglākais ceļš, bet šādi nepalīdzam tiem, kam mācībās iet grūtāk, un nepalīdzam attīstīties tiem, kam iet labāk. Tāpēc es pats stundās ļoti strādāju pie tā, lai diferencētu pieeju.
– Kā to praktiski īstenot stundā?
Ar nopietnu, smagu darbu. Jāiepazīst skolēni, jāpiedāvā dažādas grūtības pakāpes uzdevumi un pēc tam jau ir zināms, kādus uzdevumus skolēnam var dot, lai viņš labi jūtas un optimāli tiktu uz priekšu. Skola var palīdzēt, sadalot klasi grupās un apvienojot bērnus ar līdzīgām prasmēm, lai grupa var mācīties vienā tempā. Varbūt sākumā kādam šķiet, ka nav pareizi šādi sadalīt, bet mana pieredze rāda, ka pēc gadiem trim atšķirību starp grupām vairs nav.
– Kas motivēja vai varbūt izaicināja pieteikties konkursam uz Carnikavas pamatskolas direktora amatu?
Jau biju nolēmis iet prom no darba Ādažu vidusskolā, jo tur biju nostrādājis deviņus gadus. Mana audzināmā 12. klase šogad pabeidza skolu. Man patīk atskatīties un vērtēt, kas kādā posmā ir noticis un kāpēc, un es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc gribēju iet prom, bija mani audzināmie. Ar klasi trijos vidusskolas gados intensīvi runājām par to, kā izvirzīt sev ambiciozus mērķus. Es vienmēr aicināju jauniešus raudzīties plašāk un tālāk. Droši vien arī pašam tas attīstības klikšķis nostrādāja.
Biju jau vienojies ar “Skola 2030” (Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotais projekts “Kompetenču pieeja mācību saturā” – aut.), ka strādāšu uz pilnu slodzi, darbojoties skolotāju tālākizglītības jomā un pie reizes arī pie jaunās zināšanu vērtēšanas sistēmas izstrādes. Arī patlaban strādāju trešdaļu slodzes VISC un turpināšu, jo šajā vidē komunicēju ar citiem ekspertiem, kas ir pētījuši un iedziļinājušies daudzos izglītības jautājumos. Šis darbs ir nemitīga attīstība izglītības jomā arī man pašam.
Direktora amatam Carnikavas pamatskolā pieteicos arī tāpēc, ka, šo gadu laikā strādājot blakus novadā, kā jau par kaimiņiem, par Carnikavas skolu zinu vairāk nekā par citām skolām.
Uzskatu, ka nelielā skolā – ap 400 skolēnu un 30 skolotāju – visiem ir labas iespējas izaugsmei un attīstībai.
Iespējama individuālāka pieeja, uzdevumus var pielāgot pat trim līmeņiem: izaicinošāki, vieglāki un vidēji grūti, nevis iedodam vienu visiem, zinot, ka izdarīs tikai daļa. Iespējama personiskāka pieeja – mēs pazīstam skolēnu, varam strādāt viņa izaugsmes labā. Tas ir lielākais pluss. Arī mazs skolēnu skaits klasē noteikti ir pluss, īpaši ņemot vērā, ka ne visiem bērniem mācības klasē ar lielu skolēnu skaitu der.
Lielajās skolās individuāli nevar pievērst tik lielu uzmanību cilvēkam, tur ir svarīgi iedibināt labu un pareizu sistēmu, kura darbojas. Turklāt Pierīgai ir ambīcijas! Mani motivē dzirdētais par novada un vecāku centieniem nodrošināt bērniem kvalitatīvu izglītību.
– Kāds ir jūsu iecerētais skolas attīstības virziens, ko uzskatāt par skolas virsmērķi?
Virsmērķis ir nemainīgs jau vairākus gadus: skolēnu skaita dinamika rāda, ka liela daļa skolēnu aizplūst no skolas – pēc ceturtās, sestās klases. Es nezinu, vai kāds ir jautājis, kāpēc skolēni iet prom. Ādažos to gadiem ilgi darījām, un tagad no turienes skolēni vairs neiet prom uz Rīgas 2. vai 3. ģimnāziju. Virsmērķis ir panākt, lai skolēni turpina mācības visu pamatskolas ciklu. Jārada tāda vide un iemesli, lai viņi gribētu palikt. Tā būtu viena virsmērķa daļa. Otra, un to es noteikti vēlos panākt – lai Latvijas izglītības sistēmā rēķinās ar Carnikavas pamatskolu. Piemēram, mēs darām kaut ko citādi, īpaši, ar to sasniedzam labu rezultātu, un citi vēlas uzzināt mūsu praksi, lai arī sabiedrībā kļūst vairāk zināms, ko skola dara. Ar mūsdienu tehnoloģijām, kaut vai tajā pašā feisbukā, ir plaši jāskaidro metodes un procesi skolā.
Piemēram, ASV ir skolas, kas mērķtiecīgi iet uz akadēmiskajiem rezultātiem, un to var just visās darbībās. Un ir skolas, kas ir ievērojamas ar savu vērtību sistēmu, par kuru zina visa apkaime. Abas šīs lietas sapludināt kopā būtu forši.
– Kādi būs pirmie soļi jūsu iecerētā īstenošanā?
Līdztekus tam, ka tiks sakārtoti organizatoriskie un komunikācijas jautājumi, būs jaunums, ko izjutīs visi skolēni: stundās parādīsies četri elementi, kas nepieciešami, lai skolēns mācītos iedziļinoties, nevis vienkārši izdarītu.
Pirmkārt, stundas sākumā tiks definēts sasniedzamais rezultāts – ko skolēns stundas beigās zinās, pratīs vai varēs izdarīt. Tas bērnus motivē darbam.
Otrkārt, jēgpilni uzdevumi. Šis vārds mēdz kaitināt skolotājus, jo it kā jau visi uzdevumi ir jēdzīgi. Iespējams, ka tas tā ir. Taču, papētot tuvāk, ne visi uzdevumi ir vērsti uz sasniedzamo rezultātu.
Treškārt, atgriezeniskā saite. Es domāju, ka attālināto mācību laikā bieži izjutām, ka atgriezeniskā saite ir nepilnīga. Nepietiek ar to, ka pasaka – uzdevums nav pareizi atrisināts, jāskaidro iemesli, jo tikai pozitīva, uz izaugsmi vērsta atgriezeniskā saite palīdz attīstīties.
Ceturtkārt, un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi jauniešiem – metodiski domāt par mācīšanos. Kaut vai kā to pašu dzejoli iemācīties no galvas. Katram sava metode, bet, ja vairāki dalās ar savu paņēmienu, arī citi to var izmantot.
Pēc savas pieredzes es varu teikt, ka ir maz skolēnu, kuri prot mācīties. Bet šī prasme ies cauri visai dzīvei. Vidusskolas laikā es profesionāli spēlēju futbolu FK “Ventspils” sistēmā un reizēm nebiju skolā uz visām stundām. Mācoties patstāvīgi, es apguvu šo prasmi – mācīties.
Lai jauninājumus īstenotu, ieviesīsim skolā stundu vērošanu. Es vērošu un kolēģi cits citam vēros stundas. Tas būs visa pirmā semestra uzdevums, jo skola ir inerta sistēma, kur nevar visu nojaukt un būvēt no jauna. Ir jāsāk ar maziem solīšiem. Piemēram, darbs stundā, un šīs četras lietas būs tās, ko vienmēr praktizēt. Labs pamatiņš, un, lai to īstenotu, es pats iešu vērot, sniedzot atgriezenisko saiti. Mērķis noteikti nav kritizēt. Mērķis ir visiem darīt labāk.
Stundu vērošana Ādažu vidusskolā bija ierasta prakse, tomēr, pietrūka analīze. Atgriezeniskā saite visbiežāk ir tā, kam pietrūkst laika, bet tā ir svarīgākā lieta! Arī pētījumi pierāda, ka atgriezeniskajai saitei ir liela ietekme gan uz bērna, gan jebkura cilvēka attīstību.
Šos četrus elementus es gribu ieviest arī skolas organizācijā. Ja kaut ko darām, ir skaidri zināms, kāpēc to darām, ir noteikta forma, kā to darām un rezultātā ir kāds ieguvums.
Priecājos, ka fizikas stundās darbošos kā priekšmeta skolotājs, jo ir nepieciešams arī pašam darīt to, ko sagaidi no citiem.
– Ko pats uzskatāt par lielāko izaicinājumu?
Lai jebko izdarītu, visiem iesaistītajiem jāsaprot spēles noteikumi, skaidra kārtība – ko kurš dara, kā tas tiek komunicēts un kas notiek, ja tas netiek darīts. Visiem jābūt vienotai izpratnei par darba kārtību, organizācijas kultūru u.c. Izglītībā nav lielu un mazu soļu. Visi ir svarīgi, tāpēc izaicinājums ir – izvēlēties pareizo secību. Piemēram, saprast, kas ir šogad reāli paveicamais, jo dzīve ievieš savas korekcijas, ir tik daudz mainīgu faktoru.
– Kā savienosiet izglītības eksperta darbu VISC un skolas direktora pienākumus?
Man ir trešdaļa slodzes, un viena diena nedēļā jāvelta šim darbam. Reizēm es vadu klātienes mācības skolotājiem un skolu vadības komandām, bet to ir iespējams laikus ieplānot. Pārējā laikā ir pienākumi, ko varu veikt attālināti ārpus darbalaika, piemēram, veidojot uzdevums e-kursam. Klātienes mācību vadīšana man pašam ir bagātinoša, jo man ir iespēja kaut ko gūt no citiem izglītības speciālistiem.
Kad ārkārtējās situācijas laikā sākās attālinātais mācību process, Ogres 1. vidusskolas direktors Igors Grigorjevs tiešraidē pedagogiem stāstīja, kā šī skola to organizēs, savukārt es kā pedagogs izklāstīju savu redzējumu. To darījām īsi pirms Izglītības un zinātnes ministrija (IzM) izdeva savas vadlīnijas, un redzējām, ka daudz kas sakrita ar mūsu stāstīto.
– Vecākus noteikti interesē, kā rudenī atsāksies mācības.
Pagaidām plānots, ka mācības būs klātienē. Augusta beigās skolas feisbuka kontā sarīkosim tiešraidi, kurā informēsim vecākus. Jau tagad skaidrs – ēdināšanā nebūs iecerētās pašapkalpošanās letes, bērniem būs jāsēžas pie jau klāta galda.
Mācības ir plānotas klātienē, bet ir A, B un C scenārijs. A – ja skola var nodrošināt distancēšanos ēdamtelpā, sporta zālē un gaiteņos, viss notiek, kā ierasts. B variants paredz, ka skola daļēji var nodrošināt distancēšanos, un tas varētu būt Carnikavas skolas variants. Tad mums vajadzēs izdomāt un noorganizēt, kā sadalīt plūsmu. Var nedaudz mainīt stundu sākuma un beigu laiku, kaut vai desmit minūšu nobīde varētu būt svarīga. Vēl iespēja, kā samazinātu plūsmu, – skolēni paliek vienā klasē, bet skolotāji pārvietojas no klases uz klasi. Nepatiks skolēniem sēdēt vienā klasē, bet tas ir labākais variants, kā norobežot plūsmas. Patlaban ir skaidrs, ka 1.–6. klasei mācības notiek klātienē. Mūsu prioritāte būs arī šīgada 9. klase, jo viņiem jau trīs mācību mēneši izpalika šopavasar. Noteikti organizēsim 9. klasei nelielās grupās klātienes mācības, pat ja būs pilnībā attālinātas mācības.
Ādažos praktizējām, ka samazinām priekšmetu skaitu dienā, piemēram, vienā dienā mācības divos priekšmetos pa vairākām stundām. Arī skolotājam tas atvieglo darbu. Novērots, ka skolēniem, kas prot labi plānot, mācību darbā ļoti noderēja skaidri plāni visai nedēļai. Arī mazāko klašu skolēniem, kam palīdz vecāki, tas noder, jo var saplānot, ko bērns darīs viens pats, ko – vakarā kopā ar vecākiem. Un šajā nedēļas plānā jāiekļauj arī klātienes nodarbības skolā, jo īpaši bērniem, kam jau iepriekš ir gājis grūtāk kādā priekšmetā, attālināta konsultācija Zoom platformā neko nepalīdz.
Mums ir jādara viss iespējamais, lai “pirmīšiem” būtu nesaraustīts klātienes mācību process visu mācību gadu, pat pie C scenārija (kad skolā kāds saslimis ar Covid-19). Protams, ievērojot visus epidemioloģiskos ierobežojumus.
Tajos gadījumos, kad skolā saslimuši vairāk nekā divi skolēni, IZM atdevusi atbildību skolai un pašvaldībai, tātad skolai ir jāizstrādā savs plāns, kad atkal pāriet attālinātās mācībās. Skaidrs, ka pie jebkura scenārija centīsimies izdomāt, kā bērni pēc iespējas vairāk var mācīties klātienē – atsevišķās dienās, grupās utt. Izvērtēšu arī skolas tehnoloģiju iespējas, no septembra skolā pārejam uz Office 365 e-vidi.
Es ceru, ka pagājušā mācību gada beigas izglītības sistēmai kopumā būs iedevušas kārtīgu spērienu, un ne tikai tehnoloģiju jomā. Daudziem skolotājiem nācās strādāt citādi, un kaut ko no tā varēs iekļaut arī uz klātienes mācībās.
– Kādas profesionālas un cilvēciskās īpašības, jūsuprāt, ir vissvarīgākās pedagogam? Kādu gribat veidot skolas personāla komandu, attīstīt sadarbību starp pedagogiem?
Jebkuram skolotājam jātic, ka katrs skolēns var, un jādomā, kas pietrūkst, lai skolēns varētu. Jābūt taisnīgam – lai vērtējums ir atbilstošs un saprotams. Jābūt empātiskam, ar elastīgu domāšanu. Lai gan man patīk analītiska un datos balstīta pieeja, es arī labi varu iejusties otra ādā. Bet vissvarīgākais – pedagogam jābūt vērstam uz izaugsmi. Tas, manuprāt, arī ir veids, kā labus skolotājus var noturēt skolā – piedāvājot vidi profesionālai izaugsmei. Izstrādātais skolotāja darba apraksts paredz gana daudz lietu, kas skolotājam ir jādara, un var strādāt pie tā, lai attīstītu šīs lietas līdz pilnībai.
Savukārt, runājot par skolas kolektīvu – tam ir jābūt vienotam, lai visiem ir skaidri mērķi un skaidrs, kā tos kopīgi īstenot. Tās ir galvenās lietas. Man ir daudz ideju, kā attīstīt sadarbību starp pedagogiem, un es noteikti piedāvāšu iesaistīties arī citiem, lūdzot ieteikumus. IT jomā, piemēram, tiek izmantota Agile projektu īstenošanas metode, kas paredz pasūtītāja regulāru iesaisti. Saskaņā ar to, nevis mācību gada sākumā izvirzām mērķi un nākamreiz par to atceramies mācību gada beigās, kad visi jau aizmirsuši, bet vienojamies mērķa īstenošanu sadalīt soļos un ik pēc noteikta laika tiekamies, lai pārrunātu, kas izdevies, kas vēl nepieciešams. Mēs noteikti sāksim ar spēles noteikumiem – ka visiem ir skaidrs, gan kas ir jāizdara, gan kam var prasīt palīdzību.
– Kā, jūsuprāt, veidojama sekmīga skolas un vecāka sadarbība?
Vecākiem jāsniedz pilnīga informācija – caur E-klasi, soctīkliem vai vecāku sapulcēs. Ir vecāki, kuri nekad neiesaistīsies diskusijās, tomēr skolai ir jārada sajūta, ka ir bijusi iespēja iesaistīties – ne jau skolas iekšējās lietās, bet jautājumos, kur ir svarīga komunikācija ar vecākiem.
Savukārt saikni par bērna sekmēm var organizēt divos līmeņos – caur klases audzinātāju vai priekšmetu skolotājiem. Direktors ir trešais – sliktākais līmenis. No “Iespējamās misijas” pieredzes gribu ieviest, ka vecākiem piezvana un pastāsta par bērna pozitīvajiem sasniegumiem. Ne jau ķeksīša pēc, bet kad tiešām ir iemesls.
Otra lieta – informēt vecākus, pirms ielaists kāds robs zināšanās. Pavaicāt vecākiem, vai viņiem tas ir zināms. Tāpat ja skolā atklāta kāda globāla problēma, lai skola ir tā, kas visiem izskaidro situāciju. Taču jāsaprot, ka skola var kontrolēt tikai to, kas notiek skolā vai tās tiešā tuvumā.
– Kāda ir jūsu pozitīvā pieredze ar skolēniem ārpusklases pasākumos?
Tā man ir liela. Mums topā bija pārgājieni. Šogad jūnija kopā ar skolēniem gājām no Kolkas līdz Dubultiem, pavisam 140 km. Pārgājieni ir forši, jo tas ir laiks ar sevi, un šāds liels pieveikts attālums simbolizē visu, par ko es skolā stāvu un krītu – ka ar kārtīgu darbu tu vari izdarīt to, ko tu varbūt domā, ka nevari izdarīt. Tāpēc sajūta, pārvarot fiziskas grūtības, veido pārliecību, ka tu vari.
– Par kādu Carnikavas pamatskolas absolventu jūs būtu lepns un gandarīts?
Es būtu gandarīts, ja mūsu skolas absolvents būtu par sevi pārliecināts, mācīties gribošs un protošs, izteikti mērķtiecīgs un laimīgs. Lai šo pārliecību viņam sniedz skola. Lai viņš jūt, ka var, un ir pieradis domāt par mērķi.
– Kādēļ pēc diviem gadiem “Iespējamajā misijā” palikāt skolā un neatgriezāties inženiera profesijā?
Inženiera profesijā mans pēdējais projekts bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā, kur es veidoju savietotos rasējumus – biju tas, kurš nosaka, kur atradīsies kādas komunikācijas. Šie divi “Iespējamās misijas” gadi skolā bija ļoti intensīvi, un bija dabiski palikt skolā arī bez projekta atbalsta. Bet galvenais iemesls ir pat nevis tajā, ko es darīju pirms tam un kur jau tika sasniegts kaut kas liels. Pēc tam, kad esi strādājis skolā, ir grūti atrast tikpat jēgpilnu darbu. Piedāvājumi inženierzinību jomā vairs nešķiet tik izaicinoši kā iespēja veidot jauniešu izaugsmi. Skolotāja profesija ir misija, nevis tikai darbs.
– Ko labprāt darāt brīvajā laikā?
Man patīk sportot, bet pēdējā laikā nesanāk. Patīk arī lasīt un ļoti patīk teātris. Ne klasiskās lugas, bet tādas, kas izsit korķus – Vladislava Nastavševa veidotās izrādes, arī Dmitrijs Petrenko ir manis iecienīts režisors. Tādas izrādes, kurās “paliec uz pauzes” un ir par ko padomāt. Vedu uz izrādēm arī skolēnus, iepriekš gan pats noskatos, lai būtu pārliecināts, uz ko vedu. Noorganizēju skolai kopīgu gājienu uz “Dirty Deal Teatro” izrādi “Dvēseļu utenis”, kura ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu 2017./2018. gada sezonā kā gada labākā izrāde.
Kultūras projektā skolēniem “Skolas somas” noskatījāmies izrādi “Svina garša”. Par projekta līdzekļiem var apmaksāt arī autobusu nokļūšanai, bet mēs mācāmies domāt globālāk – ietaupījām par transporta īri, lai vairāk naudas paliek citiem priekš kultūras notikuma. Tāda arī ir jaunās kompetenču pieejas izglītības esence – domāt plašāk un lai visiem ir vienlīdzīgas iespējas izglītībā.
CV
Izglītība un darba pieredze
R. Pauls absolvējis Ventspils 4. vidusskolu, ar izcilību absolvējis Rīgas Tehnisko Universitāti, iegūstot maģistra grādu siltuma, gāzes un ūdens inženiersistēmās. Studiju laikā un pēc tām strādājis iegūtajā profesijā.
Ieguvis papildizglītību profesionālajai pilnveidei izglītības jomā.
Darba pieredze izglītības jomā kopš 2011. gada, kad R. Pauls sāk strādāt Ādažu vidusskolā kā programmas “Iespējamā misija” piesaistīts skolotājs fizikā un dabaszinībās.
Darbu šajā skolā turpinājis arī pēc programmas noslēguma un pēdējos gados pildījis direktora vietnieka izglītības jomā pienākumus, kā arī vadījis skolēnu parlamenta darbu.
Kopš 2017. gada – arī tālākizglītības eksperts VISIC projetā “Kompetenču pieeja mācību saturā (Skola 2030)”.
