Novadpētniecības centram uzdāvina Carnikavas muižas pils maketu

Carnikavas Novadpētniecības centrs ir ticis pie pārsteidzošas un interesantas dāvanas – Carnikavas muižas pils maketa.

 

Savulaik tieši Carnikavā pirms vairāk kā 200 gadiem tika uzcelta pils, kura ar savu reprezentatīvo fasādi, plānojumu un apdari atbilda visiem tā laika ievērojamāko piļu celtniecības principiem. Varam nebaidīties teikt, ka mūsu pili varēja uzskatīt par vienu no labākajiem šāda veida ēku celtniecības paraugiem Baltijā. Kaut arī pati pils pētniekiem ir slēpusi savu patieso dzimšanas gadu, izskatās, ka staltais nams Carnikavā var lepoties ar vairāk kā 120 gadu ilgu savu pastāvēšanas vēsturi (1790 (?) – 1917).

 

Carnikavas muižas pils makets tapis, par pamatu ņemot senās fotogrāfijas, kuras laimīgā kārtā bija saglabājušās Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas arhīvā. Diemžēl Latvijas arhīvos nebija atrodami ne muižas pils plāni, ne rasējumi, kas palīdzētu izprast tās mērogus. Konsultējoties ar arhitektiem, maketa autori pieļāvuši domu, ka pils ēkas ārējie izmēri varētu būt bijuši aptuveni 80 x 21 metrs.

Lai uzsāktu darbu, maketa veidotāji iepazinās ne tikai ar Carnikavas pils arhitekta, klasicisma celmlauža Kristofa Hāberlanda (1750 –1803) rokrakstu, bet arī ar citu tā laika arhitektu veikumu. Pēc K.Hāberlanda projektiem savulaik celtas vēl divas muižas pilis Rīgas apkārtnē, viena no tām – Ikšķilē. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā skaistā Ikšķiles pils atradusies frontes zonā un tāpēc tikusi pilnībā nopostīta.

 

Arhīvā atrastās Carnikavas pils fotogrāfijas, protams, ir melnbaltas, un lai mēģinātu noskaidrot, kāds savulaik bijis ēkas krāsojums, būtu jāuzsāk nopietns pētniecības darbs. Tomēr attēlos redzamais dakstiņu jumts iedrošinājis maketa autorus izvēlēties sarkano – kā simbolu tradicionālajam dakstiņu tonim. Un, lai to lieki nesaraibinātu – sarkanā krāsa vien papildināta ar balto. Maketa tapšanas laikā autoriem nācās saskarties arī ar detaļām, kuru izgatavošana būtu pārāk darbietilpīga, jo jāizgatavo speciālas veidnes to atliešanai. Tāpēc, piemēram, mums visiem zināmie un jau par leģendu kļuvušie Carnikavas pils kolonnu kapiteļi (viens mums zināmais oriģināls atrodas Carnikavas parkā, divi ārpusē un viens iekštelpās – Latvijas Universitātē, un vēl viens – skvērā pie Ģildes ēkas Rīgā) maketam diemžēl netika pagatavoti.

 

„Lai carnikavieši mums piedod," saka maketa autori, kuri nevēlas lielu publicitāti. Taču visas 14 kolonnas, daudzie sīkrūtotie logi, īpatnējie skursteņi uz mansarda jumta, terase ar pusapaļu slēgtu verandu parka pusē un citas svarīgākās detaļas maketā, kurš veidots no putukartona, atspoguļo krāšņo celtni visā tās pilnībā. 

 

 

„Maketa autori esam mēs abi ar vīru," stāsta Agnese, kura kopā ar ģimeni Carnikavā dzīvo divus gadus. Pagājušā gada pavasarī ciemojoties Carnikavas Novadpētniecības centrā, viņas vīrs ekspozīcijas stendos ieraudzījis muižas fotogrāfijas, aprunājies ar muzeja vadītāju, noskaidrojis sev interesējošās detaļas, un atnācis mājās ar „āķi lūpā". Ideja par pils maketa izgatavošanu viņam nav izgājusi no prāta. Viņš ir ilgi domājis, konsultējies ar arhitektiem, gudrojis un pētījis, kā arī meklējis atbilstošus instrumentus un jaunākās tehnoloģijas līmes maketa izgatavošanas procesam.

 

„Vīra ikdienas darbs ir saistīts ar būvniecību, un šī nozare viņam ir labi pazīstama. Tā kā abi jau iepriekš esam kopīgi izgatavojuši vienu maketu, uzdrīkstējāmies ķerties pie vēl viena," stāsta Agnese. Viņa ir studējusi ekonomiku, bet aizraujas ar gleznošanu, leļļu izgatavošanu un tagad – arī ar maketu veidošanu Par godu Carnikavas pils idejai, viņa pat iestājusies Dzelzceļa muzeja rīkotajos maketēšanas kursos.

 

Carnikavas muižas pils izgatavošanas process nav bijis ilgs – aptuveni divi mēneši. Tomēr Agneses vīram tas kļuvis par sirdsdarbu, un daudz par to domājot, viņš sapratis, ka svarīgākais šajā gadījumā nav parādīt sen zudušo ēku vissīkākajās detaļās, bet gan atklāt carnikaviešiem sen zudībā aizgājušās, pārsteidzošās celtnes kopiespaidu. „Vēlējāmies uzburt pils klātbūtnes izjūtu mūsu novadniekiem. Esību. Tālāk jau katrs skatītājs pats interpretēs savu redzējumu uz muižu atkarībā no savas personīgās pieredzes," saka Agnese. „Man ir prieks dzīvot Carnikavā. Ar šo dāvinājumu gribu aicināt visus carnikaviešus neaizmirst par savām saknēm, priecāties par to, ko kādreiz cilvēki radījuši ar savām rokām un prātu. Aicinu nākt uz Novadpētniecības centru ģimenēm un bērniem – gan kārtīgi izšūpoties šūpolēs, gan apskatīt ekspozīciju. Tas ir lieliski, kas te radīts tik īsā laika sprīdī."

 

Elita Pētersone,

Carnikavas Novadpētniecības centra vadītāja