Pašvaldība
Carnikaviete Marta Balode - LTV konkursa "Radīti mūzikai" fināliste
5. aprīlī Latvijas televīzijā plkst. 21.20 raidījumā "Radīti mūzikai" tiks noskaidrots šī akadēmiskās mūzikas konkursa uzvarētājs, un finālā piedalīsies arī Carnikavas Mūzikas un mākslas skolas audzēkne Marta Balode. Viņa intervijā stāsta gan par saviem iespaidiem un piedzīvoto konkursā, gan radošajām iecerēm.Marta ar klavierspēli nodarbojas kopš piecu gadu vecuma, viņa ir konkursa „Radīti mūzikai" otrās sezonas visjaunākā dalībniece. Jaunā pianiste dzīvo Carnikavā un mācās Rīgas 3. ģimnāzijas 9. klasē.
- Kā un kāpēc tu pieteicies konkursā "Radīti mūzikai"?
Tas notika pēkšņi un ātri. Bija parasts rīts, tētis mani veda no Carnikavas uz skolu Rīgā. Viņš izdzirdēja reklāmu par konkursu un pievērsa tai manu uzmanību. Es uzreiz atradu internetā informāciju par konkursu, izlasīju un teicu tētim – jā, es pieteikšos! Taču tētis pa to laiku bija sācis šaubīties – nezinu, vai tas ir tev piemērots, tur būs profesionāļi utt. Sākumā ieteica, bet pēc tam pats it kā no tā sabijās. Taču es paliku pie sava. Pastāstīju mammai, un viņa mani iedrošināja. Tā sanāca, ka savu pieteikuma video nosūtīju pēdējā brīdī.
- Ko tev devusi dalība konkursā?
Pieredzi televīzijā. Tas laikam ir galvenais ieguvums. Jaunus draugus, kas tajā pašā laikā ir arī jauni konkurenti (smejas). Protams, līdz šim nepiedzīvotas emocijas, kā arī plašākas zināšanas mūzikā, jo katrs ar mūziku saistīts konkurss papildina zināšanas. Esmu piedalījusies jauno pianistu konkursos un arī starptautiskos konkursos, bet „Radīti mūzikai" ir lielākais no visiem.
- Kā tas ir – spēlēt televīzijas tiešraidē, kad tavu uzstāšanos vēro vai visa Latvija?
Man tas bija liels pārbaudījums, kaut vai tāpēc vien, ka pirmo reizi spēlēju televīzijā, turklāt vēl tiešraidē. Emocionāli tas nav viegli, bet man šķiet, ka es ar to labi tieku galā. Uztraukums ir daudz lielāks nekā tad, ja spēlētu ierakstā. Kad es apsēžos pie klavierēm un visas kameras ir vērstas uz mani, es sajūtu, ka visi LTV1 skatītāji mani redz.
- Vai tādā brīdī iedomājies arī par to, kā izskaties?
Nē, to gan ne. Es koncentrējos mūzikai.
- Vai tev ir kāds īpašs paņēmiens, kā tu pirms uzstāšanās koncentrējies?
Nav tādu īpašu rituālu. Man galvenais ir atslābināties, izkrakšķināt rokas (atskan pirkstu kauliņu knikšķi), pirkstiņus – tā lai viss jūtas brīvi.
- Kā norisinās konkursa uzdevumu sagatavošana?
Mums pasaka, kādas būs uzdevumu tēmas, tomēr gatavoties iznāk pēdējā brīdī, jo katru reizi ir jāsagatavo tie skaņdarbi, kas būs jāatskaņo tuvākajā svētdienā. Faktiski, lai sagatavotos laiks ir tikai viena nedēļa. Dienā spēlēju aptuveni sešas stundas, bet nav tā, ka visas sešas pēc kārtas – piemēram, divas stundas vingrinos kopā ar čellistu, divas – kopā ar savu skolotāju Daigu Brokāni, un vēl divas – pati. Mani ir atbalstījusi mana skola, gājām spēlēt 3. ģimnāzijas zālē, cik vien ilgi varējām.
- Vai konkursa laikā mācības skolā nav atstātas mazliet novārtā?
Sanāk kavēt skolu, bet es tomēr cenšos to visu apvienot. Es mācos 9. klasē, šogad būs noslēguma eksāmeni. Domāju, ka pēc 9. klases beigšanas neturpināšu mācības ģimnāzijā. Gribu iestāties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, kur tagad mācās Aigars (Raumanis – red.). Vienkārši gribas vairāk mūzikas.
- Kā dalību konkursā uztver tavi klasesbiedri un skolotāji?
Es ceru, ka viņi visi skatās konkursu! Mani klasesbiedri ir ļoti priecīgi, ka es piedalos. Viņi arī nāk uz tiešraidi mani atbalstīt klātienē. Skolotājiem kopumā ir pozitīva attieksme – kā jau pret visiem bērniem, kas izpaužas radoši.
- Mūzikas vidusskola ir tavs tuvākais mērķis mūzikā, bet kāds – augstākais?
Augstākais mērķis ir Londonas Karaliskā Mūzikas akadēmija. Es gribētu studēt kompozīciju. Man ļoti patīk spēlēt klavieres, tomēr vairāk sliecos uz komponēšanu. Turklāt kompozīciju un klavierspēli var apvienot. Savas kompozīcijas jau esmu spēlējusi mūsu mūzikas skolas koncertos tautas namā „Ozolaine", tagad esmu tās iesniegusi spējīgo jauniešu konkursam „Maksimālisti". Beidzot arī raidījumā „Radīti mūzikai" man bija iespēja parādīt savas prasmes komponēšanā, jo pēdējais uzdevums bija radīt mūziku kādas filmas fragmentam. Man tika aina no filmas „Pie bagātās kundzes", kur filmas galvenajai varonei nopērk skaistu kleitu un kurpes, bet vecās kurpes viņa iemet ūdenī. Labs fragments. Es ļoti priecājos par iespēju sacerēt mūziku filmai. Man vienmēr ir paticis radoši izpausties un savu mūziku rādīt citiem.
- Kur tu smelies iedvesmu savām kompozīcijām?
Ceļojumos ārzemēs. Vislielāko iespaidu manī ir atstājusi Norvēģija, iedvesmojoties no fjordiem, strautiņiem, mazajiem vaļiem, kas dzīvo fjordos. Esmu sacerējusi skaņdarbu „Norvēģijas atmiņas". Man patīk arī Edvarda Grīga kompozīcijas, viņa mūzikā atdzīvojas Norvēģijas daba.
- Kas vēl tevi saista bez mūzikas?
Nav vienas konkrētas lietas. Man patīk būt brīvai, baudīt visu skaisto un likt to kopā arī mūzikā. Man patīk lasīt grāmatas.
- Kura konkursa dalībnieka muzikālais sniegums tev patīk visvairāk?
Vislabāk man patīk, kā spēlē flautiste Sniedze, bet es arī viņu izjūtu kā konkurenti. Mēs visi esam konkurenti, bet viņa ir vislielākā sāncense. Esam draugi un konkurenti vienlaikus. Ārēji konkurenci gan neviens neizrāda, jo mums tomēr visiem ir viens mērķis – mūzika. Jo vairāk mūziķu, jo labāk.
Tas notika pēkšņi un ātri. Bija parasts rīts, tētis mani veda no Carnikavas uz skolu Rīgā. Viņš izdzirdēja reklāmu par konkursu un pievērsa tai manu uzmanību. Es uzreiz atradu internetā informāciju par konkursu, izlasīju un teicu tētim – jā, es pieteikšos! Taču tētis pa to laiku bija sācis šaubīties – nezinu, vai tas ir tev piemērots, tur būs profesionāļi utt. Sākumā ieteica, bet pēc tam pats it kā no tā sabijās. Taču es paliku pie sava. Pastāstīju mammai, un viņa mani iedrošināja. Tā sanāca, ka savu pieteikuma video nosūtīju pēdējā brīdī.
- Ko tev devusi dalība konkursā?
Pieredzi televīzijā. Tas laikam ir galvenais ieguvums. Jaunus draugus, kas tajā pašā laikā ir arī jauni konkurenti (smejas). Protams, līdz šim nepiedzīvotas emocijas, kā arī plašākas zināšanas mūzikā, jo katrs ar mūziku saistīts konkurss papildina zināšanas. Esmu piedalījusies jauno pianistu konkursos un arī starptautiskos konkursos, bet „Radīti mūzikai" ir lielākais no visiem.
- Kā tas ir – spēlēt televīzijas tiešraidē, kad tavu uzstāšanos vēro vai visa Latvija?
Man tas bija liels pārbaudījums, kaut vai tāpēc vien, ka pirmo reizi spēlēju televīzijā, turklāt vēl tiešraidē. Emocionāli tas nav viegli, bet man šķiet, ka es ar to labi tieku galā. Uztraukums ir daudz lielāks nekā tad, ja spēlētu ierakstā. Kad es apsēžos pie klavierēm un visas kameras ir vērstas uz mani, es sajūtu, ka visi LTV1 skatītāji mani redz.
- Vai tādā brīdī iedomājies arī par to, kā izskaties?
Nē, to gan ne. Es koncentrējos mūzikai.
- Vai tev ir kāds īpašs paņēmiens, kā tu pirms uzstāšanās koncentrējies?
Nav tādu īpašu rituālu. Man galvenais ir atslābināties, izkrakšķināt rokas (atskan pirkstu kauliņu knikšķi), pirkstiņus – tā lai viss jūtas brīvi.
- Kā norisinās konkursa uzdevumu sagatavošana?
Mums pasaka, kādas būs uzdevumu tēmas, tomēr gatavoties iznāk pēdējā brīdī, jo katru reizi ir jāsagatavo tie skaņdarbi, kas būs jāatskaņo tuvākajā svētdienā. Faktiski, lai sagatavotos laiks ir tikai viena nedēļa. Dienā spēlēju aptuveni sešas stundas, bet nav tā, ka visas sešas pēc kārtas – piemēram, divas stundas vingrinos kopā ar čellistu, divas – kopā ar savu skolotāju Daigu Brokāni, un vēl divas – pati. Mani ir atbalstījusi mana skola, gājām spēlēt 3. ģimnāzijas zālē, cik vien ilgi varējām.
- Vai konkursa laikā mācības skolā nav atstātas mazliet novārtā?
Sanāk kavēt skolu, bet es tomēr cenšos to visu apvienot. Es mācos 9. klasē, šogad būs noslēguma eksāmeni. Domāju, ka pēc 9. klases beigšanas neturpināšu mācības ģimnāzijā. Gribu iestāties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, kur tagad mācās Aigars (Raumanis – red.). Vienkārši gribas vairāk mūzikas.
- Kā dalību konkursā uztver tavi klasesbiedri un skolotāji?
Es ceru, ka viņi visi skatās konkursu! Mani klasesbiedri ir ļoti priecīgi, ka es piedalos. Viņi arī nāk uz tiešraidi mani atbalstīt klātienē. Skolotājiem kopumā ir pozitīva attieksme – kā jau pret visiem bērniem, kas izpaužas radoši.
- Mūzikas vidusskola ir tavs tuvākais mērķis mūzikā, bet kāds – augstākais?
Augstākais mērķis ir Londonas Karaliskā Mūzikas akadēmija. Es gribētu studēt kompozīciju. Man ļoti patīk spēlēt klavieres, tomēr vairāk sliecos uz komponēšanu. Turklāt kompozīciju un klavierspēli var apvienot. Savas kompozīcijas jau esmu spēlējusi mūsu mūzikas skolas koncertos tautas namā „Ozolaine", tagad esmu tās iesniegusi spējīgo jauniešu konkursam „Maksimālisti". Beidzot arī raidījumā „Radīti mūzikai" man bija iespēja parādīt savas prasmes komponēšanā, jo pēdējais uzdevums bija radīt mūziku kādas filmas fragmentam. Man tika aina no filmas „Pie bagātās kundzes", kur filmas galvenajai varonei nopērk skaistu kleitu un kurpes, bet vecās kurpes viņa iemet ūdenī. Labs fragments. Es ļoti priecājos par iespēju sacerēt mūziku filmai. Man vienmēr ir paticis radoši izpausties un savu mūziku rādīt citiem.
- Kur tu smelies iedvesmu savām kompozīcijām?
Ceļojumos ārzemēs. Vislielāko iespaidu manī ir atstājusi Norvēģija, iedvesmojoties no fjordiem, strautiņiem, mazajiem vaļiem, kas dzīvo fjordos. Esmu sacerējusi skaņdarbu „Norvēģijas atmiņas". Man patīk arī Edvarda Grīga kompozīcijas, viņa mūzikā atdzīvojas Norvēģijas daba.
- Kas vēl tevi saista bez mūzikas?
Nav vienas konkrētas lietas. Man patīk būt brīvai, baudīt visu skaisto un likt to kopā arī mūzikā. Man patīk lasīt grāmatas.
- Kura konkursa dalībnieka muzikālais sniegums tev patīk visvairāk?
Vislabāk man patīk, kā spēlē flautiste Sniedze, bet es arī viņu izjūtu kā konkurenti. Mēs visi esam konkurenti, bet viņa ir vislielākā sāncense. Esam draugi un konkurenti vienlaikus. Ārēji konkurenci gan neviens neizrāda, jo mums tomēr visiem ir viens mērķis – mūzika. Jo vairāk mūziķu, jo labāk.
I.Cerbule
