Šodien godinām komunistiskā genocīda upuru piemiņu

Ievērojot valdības pieņemto lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu visā Latvijas teritorijā, politiski represētie cilvēki šogad nepulcējas tautas namā "Ozolainē" uz ikgadējo Latvijas Politiski represēto apvienības nodaļas rīkoto atceres pasākumu. Komunistiskā genocīda upurus, kas 1949.gada 25.martā deportēti uz Sibīriju, aicinām pieminēt savās domās un iededzinot sveces viņu piemiņai.

Pirms 71 gada arī carnikavieši bija starp tiem aptuveni 44 000 cilvēkiem, kam padomju okupācijas vara ar varu pārgrieza vienu no spēcīgākajām saitēm – saikni ar dzimteni, nolemjot tos tālam un mokošam ceļam uz attāliem PSRS reģioniem. Irkutska, Tomska, Omska, Krasnojarska, Novosibirska – šie nosaukumi uz gadiem palika kā neizdzēšams dzīves spiedogs tiem, kas svešumā mira, izdzīvoja, piedzima, atgriezās vai palika.

Vladislavs Šaripo, kurš Sibīrijā nonāca vien dažu mēnešu vecumā, atcerējās trūcīgo uzturu nometinājumā, kā arī spēcīgos sniegputeņus, kas reiz ieputinājuši ģimenes pašu būvētās mājas durvis tik stipri, ka nav bijis iespējams izkļūt no mājas.

Tomēr, spītējot klimatam, represīvajam režīmam un dvēseliskajām sāpēm, šie cilvēki spēja izturēt grūto laiku un, sākot no 1950. gadu vidus, pamazām atgriezās dzimtenē, kas deva iespēju nodot ziņas par piedzīvoto nākamajām paaudzēm. Ne tikai piedzīvoto izsūtījumā, bet arī to, ko šie cilvēki izjuta, atgriežoties zemē, no kuras tie tika nošķirti uz vairākiem gadiem, vai arī par to bija dzirdējuši vien vecāku nostāstos. Interviju laikā, vēloties apskatīt šo aspektu no citas puses, uzdevām jautājumu – kas bija tas, kas atgriežoties pārsteidza visvairāk.

Atbildes bija dažādas. “Atgriežoties vislielāko iespaidu uz mani atstāja ziedošie ābeļu dārzi,” stāsta vecāku izsūtījumā Kranojarskas apgabalā dzimušais Pēteris Šķēle. Tikmēr Imants Rūrāns atceras divas lietas: Omskas dzelzceļa stacijā 12 gadu vecumā pirmo reizi dzīvē ieraudzīto saldējumu, kā arī daudzos kara invalīdus Rīgas tramvajos pēc kara. Turklāt, lai gan pēc atgriešanās okupētajā Latvijā represētajiem bieži nācās saskarties ar grūtībām darba atrašanā, slēpto novērošanu no represīvo iestāžu puses vai faktu, ka bijušajā dzīvesvietā nu saimnieko citi, šie stāsti vēsta par vēlmi dzīvot un nepadoties tām. Piemēram, kad A. Bagrijas vectēvs atgriezās Latvijā no Krasnojarskas, viņas ģimenes mājas Priežkalni Gaujas ciemā bija atsavinātas un atdotas veikala vajadzībām, taču ar ģimenes draugu palīdzību tās izdevās atgūt. Kā sarunā atzina P. Šķēle – galvenais ir “nenolaisties līdz bezcerībai, jo tā nogalina visus”. Novērtējiet gara spēku!