Mūsu novada izcilā sportiste, distanču slēpotāja Laima Klauža, šovasar apceļojot Gotlandi, ar velosipēdu veikusi 700 kilometru. Laima novadniekiem piedāvā izsmeļošas ceļojuma piezīmes, kas ir gan interesanta lasāmviela, gan kādam, iespējams, noderēs, plānojot ceļojumu ar velosipēdu.

 

Lai gan Gotlande gandrīz vai ar roku sasniedzama (tikai 100 km no Latvijas krasta), tajā nokļūt ir visai sarežģīti – vispirms jāpeld ar prāmi no Ventspils līdz Nīneshamnai, pēc tam ar citu prāmi līdz Visbijai.

 

Nedēļu pirms ceļojuma gadās šaubu brīdis – esam ieplānojuši Gotlandes apskatei veltīt nepilnas septiņas dienas (kas, kā vēlāk izrādījās, pilnīgai salas apskatei tomēr ir par maz), bet maniem ceļojuma biedriem, kāds paziņa, kurš tur ar riteni jau braukājies, apjautājas, ko mēs grasāmies nieka 170 km garajā un 60km platajā salā tik ilgi sadarīt...

 

 

Uz salu dodamies trijatā. Mani ceļabiedri ir Juris, kolēģis no Zemessardzes laikiem, un viņa dēls Kārlis (attēlā - Slitē pie piemiņas vietas latviešu bēgļiem). Ar Juri esam bijuši vairākos velo ceļojumos pa Latviju, zinu, ka mūsu braukšanas temps un attieksme pret ērtībām (precīzāk – pret to neesamību) ir samērā līdzīga, turklāt viņam tāpat kā man ir viss nepieciešamais nedēļu ilgam un vairākus simtus kilometru garam braucienam. Kārlim šis ir pirmais tāda veida ceļojums.

 

Prāmis no Ventspils atiet desmitos vakarā. Ostā sakārtojam riteņus un mantas un dodamies uz termināli. Reģistrējoties braucienam, dāvanā no kompānijas ''Stena Line'' saņemam pa dzeltenai vestei ar velo simbolu, kas jāvelk mugurā, uzbraucot un nobraucot no kuģa. Jauki! Riteņbraucējiem ir priekšroka, un, apbraucot pagaru auto rindu, uz kuģa esam vieni no pirmajiem. Saslēdzam riteņus, paši ar visām somām liftā uzbraucam 5. stāvā, kur klusajā zonā ir mūsu vietas. Baltijas jūra jāšķērso naktī, tāpēc plašākajā stūrī izritinām matračus un guļammaisus – uz grīdas gulēšana tomēr ērtāka nekā krēslā! Tieši desmitos kuģis sāk kustēties. Izejam uz klāja, lai pavērotu izbraukšanu no ostas un saulrietu. Pavadījuši sauli aiz horizonta, dodamies atpakaļ un liekamies uz auss.

 

Ap septiņiem rītā esam Nīneshamnē. Līdz Gotlandes prāmim vairākas stundas laika, tāpēc dodamies izbraucienā pa apkārtnes veloceliņiem. Atrodam jauku vietiņu jūras krastā un uzvārām tēju, lai ieturētu brokastis. Apmeklējuši zemo cenu lielveikalu ''Lidl'' un sagādājuši dažus našķus, dodamies uz termināli piereģistrēties. Pēc stundas mūsu prāmis ierodas ostā, iebraucam tā tilpnē, piesienam riteņus un ejam meklēt savu kajīti – šai pārbraucienā neizdevās nopirkt lētās biļetes, brauksim ar ērtībām. Kajītē ierodas arī ceturtā pasažiere, bet, mirkli pavērojusi manus ceļabiedrus, pazūd – laikam tie viņai neiepatikās. Trīs stundu braucienu izmantojam gan dušai, gan nelielam snaudienam. Ap četriem pēcpusdienā esam Visbijas ostā. Gribas izmest loku pa vecpilsētu, bet tur ar riteņiem aizliegts pārvietoties, tāpēc nākas savus braucamrīkus stumt pie rokas.

 

Pēc īsas vecpilsētas apskates kāpjam uz riteņiem un sākam Gotlandes iekarošanu. Esmu sarūpējusi salas karti un tajā atzīmējusi objektus, ko vajadzētu apskatīt, un pirmie sarakstā ir daži vēsturiski akmeņi. Diemžēl izrādās, ka pie tūrisma objektiem Gotlandē uzraksti ir tikai zviedru valodā, tāpēc paliekam neziņā, kādēļ šie akmeņi ir slaveni (un kāda gan tam nozīme!).

 

 

Bro pilsētiņā apskatām baznīcu un noskaidrojam, ka Gotlandē dievnami vienmēr ir atvērti (visā ceļojuma laikā gadījās tikai viens slēgts). Ēkas jumts iesegts ar dēļiem – prātojam, cik ilgi diez tāds kalpo... Gandrīz visas privātmājas šajā Gotlandes daļā ir sarkanā krāsā ar baltām detaļām.

 

Brisundas ciemata tuvumā esam iecerējuši apmesties piejūras kempingā, bet tas izrādās slēgts. Ieraugām zīmi ar nosvītrotu telti, kam vajadzētu aizbiedēt potenciālos nakšņotājus, bet mēs neesam no bailīgajiem – pastumjamies nedaudz tālāk un jūras malā, trušu izrakņātā klajumiņā (arī truši turpat vien lēkā) uzceļam savas teltis. Vakars ir jauks un mierīgs. Pagatavojam vakariņas un noskatāmies saulrietu un lienam teltīs gulēt.

Esam nobraukuši 50 km.

 

Mūs pamodina lidmašīnu rūkoņa – lai gan salā ir tikai nepilni 60 tūkstoši iedzīvotāju, pāri mums uz Visbijas lidostu gaisakuģi lido viens pēc otra. Laiks saulains un silts, tāpēc dienu iesākam ar peldi (tas gan ir visai nosacīti – jūra tik sekla, ka peldes vietā sanāk tikai tāda kā pavārtīšanās diezgan siltajā ūdenī, turklāt jāuzmanās no paslīdēšanas uz glumajām ūdenszālēm). Ieziežamies ar sauļošanās krēmu (obligāts nosacījums veiksmīgam velobraucienam) un braucam uz Lummelunda grotu, kas esot 4 km gara (dziļa?). Izrādās, ka esam par agru, un ala vēl ciet. Apskatām apkārtni, dzeramā ūdens meklējumos apmeklējam tualeti, un šis pasākums izvēršas visai izglītojošs – gaitenī pie sienām ir stendi par vietējo floru un faunu, bet tualetē uz durvju iekšpuses plakāts ar posmkāju un abinieku attēliem – sēdi un izglītojies.

 

Diena pamazām iesilst, atkal jādomā par ūdens krājumu papildināšanu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs – pie katras baznīcas ir kapsēta, un tās ārpusē ir gan ūdens krāns, gan arī tualete. Pieņemam, ka pedantiskajiem zviedriem ūdens arī kapos ir dzerams (tā tas arī bija, jo nevienu vēdera vainu nenoķērām). Braucot uz Martebo, vienubrīd saule ieiet mākoņos, un mums sajūk virziens. Rādās, ka neesam pirmie, kas te nomaldās – kāds vīrs gados un šortos pieklājīgi apjautājas, kurp tad mēs dodamies, un skaidro, ka braucam tieši pretējā virzienā. Tingstādē pie ezera izvārām zupu un izmantojam iespēju nopeldēties saldūdenī. Atklājas viena nepatīkama problēma – atkritumi. Neesam ieradušies Gotlandē, lai piemēslotu vidi, tāpēc plastmasas maisiņus un konservu bundžas gribam izmest konteinerā, bet izrādās, ka salā publisku atkritumu tvertņu nav. Tā nu nākas izmantot partizānu metodes un mest atkritumus konteineros, kas ir katras mājas iebrauktuvē.

 

Stenkirkas veikalā nopērkam šādus tādus kārumus, Likershamnā apskatām zvejnieku ciematiņu un Jaunavu klintis (lieli akmeņi ar tādu nosaukumu, šķiet, ir visā pasaulē), Irevikā ar interesi izpētām ceļmalā esošā medicīnas skapīša saturu – tajā ir gan aptieciņa, gan sirds masāžas aparāts! Interesanti, cik ilgi Latvijā tāds skapītis noturētos neaptīrīts? Satiekam pirmos velotūristus – tie ir pensionāri un ceļo bariņā. Apsveicināmies, esam taču kolēģi! No šosejas nogriežam uz grants ceļu, lai apskatītu vienu no nacionālajiem dabas parkiem, kādu salā ir visai daudz. Patiesībā visa Gotlande ir viens liels nacionālais parks. Patrāpās arī kāds riteņbraucējiem nedraudzīgs posms – viens no retajiem bedrainajiem ceļiem uz salas. Tuvojoties vakaram, sākam lūkot pēc nakšņošanas vietas un netālu no Hapelshamnas jūras krastā atrodam akmeņainu, tomēr jauku nostūri, kur var uzcelt teltis. Jūrā atdzesējam nedaudz sūrstošo ādu (par spīti aizsargkrēmam esam saulē apsviluši), pagatavojam vakariņas un laiskojamies, kamēr pienāk laiks gulēt iešanai.

Dienas veikums – 85 km.

 

Nedaudz dīvaina tā laika joslu atšķirība – Gotlandē rīts pienāk agrāk nekā Latvijā, un saule karsē telti jau no sešiem. Pēc brokastīm izbraucam uz šosejas, lai turpinātu ceļu uz salas ziemeļiem, bet asfalts drīz vien apnīk, iegriežamies mežā. Taka aizvien sašaurinās, nākas rāpties pāri arī kaut kādai barjerai, un pēkšņi esam pie kaļķakmens pārstrādes rūpnīcas žoga. Jau nodomājam, ka būs jābrauc tos pašu kilometrus atpakaļ, bet tad atrodam ceļu, pa kuru varam nokļūt uz mums vajadzīgās šosejas. Mierīgi ripinām, pēkšņi uz ceļa izrāpo metru gara odze. Pa garu zāli Gotlandē staigāt varbūt nav nemaz tik droši.

 

Freringē no ārpuses apskatām vienīgo slēgto baznīcu un braucam uz Blasi, kur kādreiz bijusi akmeņu pārstrādes rūpnīca, bet tagad – muzejs. Google kartē šai apvidū iezīmēta dzelzceļa līnija, liekas – kāda gan jēga no dzelzceļa uz salas. Tomēr līnija ir, un ir arī vilcieniņš, kas kādreiz vedis akmeņus, bet tagad vizina tūristus. Kāds vīrs izstāsta, ka mūsu iecerētais ceļš gar jūras krastu gan ir ļoti bedrains, bet ar riteņiem izbraucams.

 

Atrodam vietu pusdienu pauzei klints galā, kur mums pie kājām ir tāds kā tuksnesis – gar jūras krastu apmēram 300 m plata josla noklāta ar pelēku akmeņu šķembām (attēlā), neviena zaļuma. Ceļš šai tuksnesī grūti braucams, toties pa jūras tuvuma noblīvētajām šķembām var attīstīt pieklājīgu ātrumu.

 

 

Nonākam Ferozundā, no kurienes ar bezmaksas prāmi var nokļūt Fero salā. Prāmji kā tramvaji – kamēr viens šajā krastā, otrs pie salas, un otrādi. No Broa ostas gar salas rietumu krastu turpinām braucienu uz ziemeļiem, ik pa brīdim piestājot stāvkrastā, lai apskatītu kārtējās klintis. Pamazām sākam domāt par nakšņošanas vietu, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tādu atrodam jūras krastā akmens mūra aizvējā. Blakus izgāzta milzīga būvgružu kaudze, no tās izlasām koka detaļas improvizētam vakariņu galdam. Jūras krastā atrodam tukšu Mangaļu minerālīša pudeli, tā liecina, ka Latvija nav tālu. Uzceļam teltis, nopeldamies, paēdam vakariņas, un līdz gulēt iešanai Juris ar Kārli mētā jūrā akmentiņus, cenšoties trāpīt lielākam akmenim netālu no krasta. Tā kā es šajā dienā biju ignorējusi Jura piedāvāto pret apdeguma krēmu un es sāku nedaudz atgādināt vārītu krabi vai viegli grilētu vistu... un tas nozīmē, ka rīt nāksies vilkt mugurā garo velo tērpu.

Dienas veikums – 94 km.

 

Pamostamies no saules stariem un jūras putnu brēcieniem. Pēc brokastīm un peldes dodamies uz salas tālāko ziemeļu punktu. Pa ceļam jāšķērso vairāki aitu aploki, bet tad ieraugām uzrakstu, ka šai gadalaikā te ligzdo putni, tāpēc tūristiem ieeja liegta. Es tomēr nenociešos un pārkāpju vārtiņus un ar fotoaparātu rokā aizskrienu uz salas ziemeļu galu.

Ap pusdienas laiku ļoti sakārojas īsta ēdiena (kas gatavots īstā virtuvē), un tādu atrodam Ostergarnā, jūrmalas krodziņā. Juris ēd lasi, es un Kārlis – rostbifu. Pusdienas bija samaksātās naudas vērtas – pa logiem jauka ainava, var dabūt bezmaksas citronūdeni un kafiju (ja tie par brīvu, dzer cik gribas!).

 

Pēc pāris stundām sasniedzam salas tālāko galu, no kurienes līdz Gotlandes dienvidiem ir 176 km.

 

 

Pa ceļam iegriežamies Fero informācijas punktā, papildinām ūdens krājumus, pasērfojam internetā (vienīgā vieta visa brauciena laikā, kur bija bezvadu internets) un uzēdam saldējumu. Ēnā nedaudz pasnaužam, pēc atpūtas pauzes turpinām ceļu uz Dambatraskas ezeru. Patīkami atkal iebrist saldūdenī, lai arī tas sekls un silts. Izmazgājam dažus apģērba gabalus, izkarinām tos uz somām, lai braucot žūst, un turpinām ceļu uz ostu, lai atgrieztos Gotlandē. Šodien plānots sasniegt Sliti, kur savulaik krastā izkāpa latviešu bēgļi. Uz meža ceļa manam ritenim gadās mīkstais, Juris ar Kārli pārtop par mehāniķiem un nomaina kameru dažās minūtēs.

 

Slitē apskatām metāla laivu – piemiņas zīmi Kurzemes zvejniekiem, kuri Otrā pasaules kara beigās veda bēgļus uz Gotlandi, papildinām ūdens un pārtikas krājumus un turpinām ceļu uz salas dienvidiem. Dažus kilometrus no Slites jūras krastā atrodam jauku vietiņu teltīm, ir pat galds ar krēsliem. Lai nerastos problēmas, abi ar Kārli aizstaigājam līdz tuvējai mājai un palūdzam atļauju apmesties. Saimnieks saka – nav problēmu, tikai atkritumi gan jāsavāc.

Pēc vakariņām sēžam krēslos un izbaudām pilnmēnesi, kurš savu spožo disku izkarinājis virs jūras.

Dienas nobraukums – 95 km.

 

Pamostamies no putna brēcieniem. Saule te lec ap četriem, sešos jau liela diena. Rasas nav, tātad diena būs karsta. Pēc rīta peldes un brokastīm savācam atkritumus un braucam atpakaļ uz šoseju. Pa ceļam apskatām baznīcu un tai blakus esošo torni, kas kādreiz piederējis bagātam zemniekam un kalpojis gan kā klēts, gan aizsargbūve. Interesanti, ka gide, kurai varētu būt ap 70, runā labā angļu valodā, turklāt bijusi Latvijā. Esam netālu no salas dienvidu gala, tomēr spēka to sasniegt vairs nav, tāpēc cauri elektriskajam govju aplokam lavāmies jūras virzienā un koku pudurī ceļam savas teltis. Jurim tiek neliels stress par bulli, kurš varētu atnākt palūkoties, ko viņa valdījumos dara trīs svešinieki, bet viss ir mierīgi. Pirmais vakars, kas paiet bez peldes, jo jūras krasts dumbrains, turklāt gar to novilkts elektriskais gans. Saceļas paliels vējš, bet tas aizpūš mušas, kas šeit ir diezgan uzmācīgas.

Dienas veikums – 117 km.

 

Juris bažījās, ka kādam varētu nepatikt aplokā uzceltās teltis, ceļamies pirms sešiem, paēdam ātras brokastis un cauri elektriskajiem žogiem kuļamies ārā uz šosejas. Ceļa malā ieraugam ziedošu linu lauku – zils kā jūra! Ko tādu redzu pirmo reizi. Sundrē pie baznīcas papildinām ūdens krājumus un pamazām tuvojamies salas dienvidu galam. Gotlande ir pārsteigumu pilna – ja ziemeļu daļa ar priedēm un kadiķiem atgādināja Igauniju, vidus bija zaļa un auglīga kā Zemgale, bet dienvidi izskatās pēc Spānijas vai Portugāles. Un tie magoņu lauki – bezgalīga, sarkana jūra!

 

Cauri aitu ganībām, ik pa brīdim attaisot un aiztaisot vārtus, sasniedzam salas dienvidu galu un taisām atpūtas pauzi, lai nopeldētos, ja vien iemērkšanos seklajā ūdenī var nosaukt par peldi. Netālu ir milzīga klints, kuras galā – tornis ar spožu metāla bumbu galā, apkārt žogs ar dzeloņdrātīm, vietām klints sānos redzami metāla vārti... Izskatās, ka neitrālā Zviedrija savu salu tomēr sargā! Gar jūras malu ved asfaltēts ceļš, pa labi klinšains stāvkrasts, bet pa kreisi – jūra. Ceļmalu izvago seni ierakumi, spriežot pēc tā, ka tie vērsti uz dienvidrietumiem, varētu būt no Otrā pasaules kara laikiem.

 

Burgsvikā apskatām amatnieku tirdziņu, bet neko noderīgu vai vismaz interesantu neatrodam. Saule cepina, sākam ilgoties pēc pusdienas pauzes, turklāt noteikti ēnā un pie galda, ko arī atrodam kādā atpūtas vietā. Kamēr Juris ar Kārli vārā makaronus, es atrodu smilšainu pludmali, iespējams, vienīgo Gotlandē. Pēc pusdienu pauzes, kas pamatīgi ievelkas (ēnā ir tik jauki!), braucam uz Sprogi, līdz nokļūstam uz asfaltēta jūrmalas ceļa, kas apjož kārtējo dabas liegumu. Mežiņā pārdesmit metru no jūras uzceļam teltis (dziļāk nevar – tur rezervāta žogs). Šeit daudz mušu un odu, bet ceram, ka vējš tos aizpūtīs (cerība nepiepildās). Es ar Kārli aizbraucu pārtikas meklējumos uz tuvējo ciemu, bet Juris izmet loku pa apkaimi. Iepirkšanās izpaliek, jo veikals bija slēgts. Pagatavojam vakariņas, nopeldamies. Jurim uznāk vēlme uzspēlēt mutes harmoniku, Kārlis mētā akmentiņus, man nekas cits neatliek, kā fotografēt saulrietu un savu ceļa biedru izklaides.

Šodien nobraukts 110 km.

 

Naktī Jurim likās, ka dzird lietus piles, tomēr no rīta teltis ir sausas (debesīs gan parādījušies mākoņi). Pēc brokastīm savācam mantas un atsākam ceļu. Netālu smiltīs iegrimis zviedru „kempers", palīdzam izstumt (Kārlis saka – kā jau svētdienā jāpaveic kāds labs darbiņš). Šī ir pēdējā diena uz salas. Prāmis ir tikai pusnaktī, bet līdz Visbijai nieka 30 km, tāpēc nolemjam izmest līkumu un apskatīt salas vidieni nedaudz vairāk. Braucam cauri zirgkopības reģionam – ceļmalas aplokos šo dzīvnieku visai daudz, turklāt daži ir dīvainos apģērbos – laikam pret dunduriem (vienam mugurā pat zebras tērps). Netālu no Ostergardes autobusa pieturas būdiņā pagatavojam pusdienas. Ir mazliet skumji, jo ceļojums iet uz beigām.

 

 

Izbraucam uz šosejas, te ļoti daudz automašīnu – Visbijas tuvums! Pirms kuģošanas gribas nomazgāties, bet kā par spīti negadās neviena ūdenskrātuve. Kārlis ierosina sameklēt kādu kempingu ar dušām. Tieši pie Visbijas robežas ieraugām ūdens atrakciju parku un kempingu. Reģistratūrā par 20 kronām (viena saldējuma cena) Jurim izsniedz divas astoņu minūšu dušas kartes, viena tiek man, otra Jurim ar Kārli.

 

Visbijā, stumjot riteņus, meklējam vietu, kur paēst un pie reizes nosist laiku. Apēdam pa picai, pēc tam vairākas stundas sēžam alus dārzā – tur ir no paletēm izgatavoti dīvāni, tie novietoti pie saulē sasilušas sienas, kas veidota no malkas krāvuma. Kamēr vaļā veikali, dodamies iepirkt ēdamo mājupceļam, pēc tam parkā pagulšņājam kokos iekārtajos šūpuļtīklos. Lai gan jau krēslo, parkā vēl ir cilvēki, skraida arī kāda lapsa. Vēl pirms tumsas lēnām aizstumjamies uz ostu, kur pēc pāris stundām kāpjam uz prāmja klāja. Šodien ar visu stumšanos esam pieveikuši gandrīz 70 km, bet kopā – nepilnus 700.

 

Ap četriem rītā, galīgi samiegojušies, esam Nīneshamnes ostā, kur vairākas stundas jāgaida kuģis uz Ventspili (tas atiet deviņos). Juris kavē laiku, runājoties ar latviešiem no Norvēģijas, kuri ar to pašu prāmi dodas apciemot Latvijas radus. Piereģistrējamies vieni no pirmajiem, arī uz kuģa uzbraucam pirmie, kas dod zināmu priekšroku vietas izvēlē. Kad speram pirmos soļus kuģa tilpnē, ārā sāk līt... Ieņemam nu jau pazīstamo stūri, izritinām guļammaisus un liekamies uz auss. Citiem pasažieriem atliek vien skaudīgi nolūkoties, jo vietas gulēšanai uz grīdas nav daudz. Pāris stundu noguļam, un sākas lielā nīkšana – Latvijā prāmis iepeld tikai deviņos vakarā. Nākamreiz noteikti jāpaņem kāda lasāmviela, jo uz Stena Line prāmja nav interneta, kas varētu palīdzēt īsināt laiku. Iluminatoros vējš triec lietus šaltis, secinām, ka esam savam ceļojumam izvilkuši laimīgo lozi – ideāli siltu un saulainu laiku.

 

Foto: Laima Klauža un Juris Lipšņa