Šajās dienās atzīmējam mūsu dziesmotās revolūcijas – Baltijas ceļa 25. gadskārtu. Šo nevardarbīgo pretošanās akciju labi atceras arī daudzi mūsu novadnieki, un aicinām ielūkoties šī notikuma vēsturē.

 

Politika ir kompromisu māksla. Mazajām tautām vienmēr ir vajadzīga īpaša izdoma un elastīgums savu mērķu sasniegšanai starptautiskā mērogā. Un Baltijas tautas, atgūstot savu neatkarību, to prata.

 

1989. gada 23. augustā tika organizēts Baltijas ceļš – cilvēku ķēde no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Tā bija protesta akcija. Divi miljoni Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, lai kopīgi pieprasītu 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova – Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu publisku atzīšanu un pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskiem faktiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. Prasīja panākt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

 

Jāatgādina, ka īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma (1939. gada 23. augustā) noslēgtā slepenā vienošanās starp Hitlera un Staļina vadītajiem totalitārajiem režīmiem paredzēja sadalīt Austrumeiropu, tajā skaitā arī mūs – Baltijas valstis. 1940. gada jūnijā gandrīz vienlaicīgi visas trīs valstis tika okupētas, tās izpostīja PSRS – Vācijas karš, mūsu iedzīvotāji cieta abu totalitāro režīmu represijās, un vairāki simti tūkstošu baltiešu patvērumu rada rietumvalstīs.

 

Nevardarbīgā pretošanās forma Baltijas valstīs 1988. – 1991. gadā savā ziņā bija liels pārsteigums rūdītajam padomju valsts represīvajam aparātam. 1990. gadā mūsu triju valstu teritorijās bija izvietotas 223 PSRS Bruņoto spēku, Jūras kara flotes un PSRS robežapsardzības karaspēka vienības ar 70 – 80 tūkstošiem vīru. Te atradās trīs lielas karaskolas ar kursantiem – topošajiem padomju armijas virsniekiem. Jebkura militāra pretestība būtu pašnāvība. Un mūsu tautām ieroču nemaz nebija, jo tās ikdienā modri uzraudzīja milicija, Valsts drošības komiteja un kompartijas struktūras. Mēs nekad nebūtu atguvuši savu neatkarību, ja ķertos pie ieročiem vai organizētu kādus terora aktus pret pastāvošo okupācijas režīmu.

 

Nevardarbīgā pretošanās izpaudās daudzās un dažādās formās, kas liecināja par tautas mentalitāti un izdomas bagātību. Katram neatkarības atjaunošanas posmam bija sava forma. Sākotnēji tā izpaudās ļoti miermīlīgās formās: mītiņos, demonstrācijās, ziedu nolikšanas ceremonijās, parakstu vākšanas kampaņās. Ļaudis visos šajos pasākumos dziedāja, uzmundrinot viens otru un psiholoģiski atbruņojot pretiniekus. Nevelti šo nevardarbīgo pretošanos sauca par dziesmoto revolūciju. Mūsu dziesmotā revolūcija pievērsa pasaules uzmanību Baltijas valstu nelokāmajai gribai atjaunot neatkarību un aicināja PSRS risināt šo jautājumu miermīlīgā sarunu ceļā.

 

Toreiz „Baltijas ceļa" akcijas dalībniekiem tika organizēti autobusi, katra lauku rajona iedzīvotājiem bija plānots veidot cilvēku ķēdi noteiktā ceļa posmā. Akcija tika koordinēta ar radio palīdzību. No Rīgas Baltijas ceļš turpinājās pa Pleskavas šoseju. No helikopteriem un lidmašīnām uzfilmētie video liecināja, ka cilvēku ķēde patiesi ir bijusi nepārtraukta visā tās garumā. Lielajās pilsētās un to tuvumā cilvēki veidoja vairākas paralēlas ķēdes un arī pulcējās laukumos, tādēļ akcijas dalībnieku skaits oficiāli tiek vērtēts tuvu diviem miljoniem.

 

Šķiet, ka daudzos cilvēkos šajā laikā notika iekšējs lūzums, izšķiršanās par it kā vienkāršām, bet padomju realitātē neiespējamām lietām. Apņemšanos vienmēr un visos apstākļos paust savu viedokli, nenoklusēt, kā to prasīja padomiskajā etiķetē pieņemtās normas. Tā bija atvadīšanās no melīgās realitātes, kas bija mums sekojusi pa pēdām visus padomju laikus.

 

Latviešu tautas Trešās atmodas gados likās, ka tā laika notikumus sīki atcerēsimies uz visu mūžu, bet nu jau daudz kas atmiņā izplūdis. Palikusi vien sajūta. Tā īpašā sajūta, ka vari būt savas tautas likteņa noteicējs.

 

Arī mūsu novada iedzīvotāji nepalika vienaldzīgi. Tagad apjautājot carnikaviešus par Latvijas vēsturē tik svarīgo brīdi, visi kā viens teica: protams, braucām stāvēt uz Pleskavas šoseju! Sasēdāmies savos žigulīšos un moskvičos, paķērām līdzi kaimiņus un draugus, citi brauca arī ar sabiedrisko autobusu līdz Baltezeram un tad gāja kājām cauri mežam līdz šosejai. Lai arī kāds vairs neatceras, kā līdz ķēdei nokļuvis, tā laika sajūtas un garīgais pacēlums labā atmiņā ir daudziem.

 

2009. gadā „Baltijas ceļš" tika iekļauts UNESCO „Pasaules atmiņā". Rīgā, Brīvības ielā 32, kur šobrīd pārceltas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas un izstāžu telpas, līdz 12. septembrim būs aplūkojama jaunizveidotā ceļojošā izstāde, kas veltīta „Baltijas ceļa" 25. gadadienai.

 

Autors: Elita Pētersone, Mag.hist.

Carnikavas Novadpētniecības centra vadītāja

 

Foto: Latvijascentrs.lv