Janvarā vidū Carnikavas tautas namā trīs vakarus dzirkstīja deju prieks un krāšņi tērpi, jo bērnu deju kolektīvs "Dālderītis" aicināja uz muzikālo deju izrādi "Velniņi", kas iestudēta pēc R.Blaumaņa pasakas motīviem.

 

Apakšvirsraksts „Kā melns top balts" izrādei „Velniņi" šķita visaptverošs – gan izejot laukā un izjūtot šī gada janvāri, gan aizdomājoties, kurp mēs katrs un visi kopā maināmies. Izrāde mani šajās pārdomās pilnīgi nomierināja, un dalībnieku skaits un vecums deva pārliecību par nākotni.

 

142 dejotāji vecumā no 3 līdz 30 gadiem ar milzīgu entuziasmu un dejotprieku rādīja priekšnesumu, kas bija baudāms, gan raugoties no skatītāju vietām, gan aizkulisēs – mēģiniet iztēloties uz tautas nama trepēm vienlaikus 142 ļoti kustīgus, emocionālus un tajā pat laikā atbildīgus bērnus.

 

Izrādes bija ļoti labi apmeklētas, un pat ar trešo (papildus) izrādi, manuprāt, bija par maz. Domāju, ka šis skatītāju pieplūdums nav izskaidrojams tikai ar mazo mākslinieku radu saimi, drīzāk atbilde jāmeklē mākslu sintēzē – viegli uztverams R.Blaumaņa pasakas stāstījums, tēlainas foto un video projekcijas uz pārdomātas un gaisīgas dekorācijas, labi pazīstama un mīļa mūzika, un, protams – tērpi, tērpi, tērpi, kuros autoru fantāzija, esošās rocības ietvaros, izpaudās visā krāšņumā.

 

Par pašu galveno – deju – dažiem kritiķiem (daži tomēr bija) es gribētu atgādināt, ka šajā uzveduma žanrā mijas skatuves deja ar rotaļu un aktierspēli, kuru kopējais uzdevums ir stāsts. Un to es šajā uzvedumam nesamērīgi šaurajā vietā nolasīju. Es patiesi balti apskaužu šos bērnus, kas jau agrā vecumā iegūst tik grandioza pasākuma pieredzi, un tāpēc jau tagad esmu mierīgs par nākotni. Protams, vislielākais paldies ir dejas skolotājiem Anitai un Jānim Preciniekiem, kuri patiesībā ir izcili multimākslinieki, un ar viņiem „Ozolainei" un Carnikavai kopumā ir ļoti laimējies.

 

 

Tautas nama vadītājs Imants Vekmans