20. janvārī īpaši pieminam 1991. gada barikāžu aizstāvjus, un visi aicināti uz atceres pasākumu – sadziedāšanos pie ugunskura, kas šodien plkst. 18.30 notiks Carnikavas parkā. Godināsim tos, kuri toreiz bija klāt un nosargāja mūsu brīvību!

 

Carnikavieši spilgti atceras šo dienu sajūtas, kaut arī galvā cipari, datumi vai notikumu secība jau aizmirsusies. Bija vīrs, kurš naktī, kad Viļņā iebrauca tanki un nogalināja tur esošos ļaudis, viens pats telefoniski no miega cēla augšā visus, kurus pazina, zvanīja vismaz 200 cilvēkiem un aicināja viņus doties uz barikādēm. Vēlāk plecu pie pleca pats nostāvēja un arī fotogrāfijās iemūžināja šo unikālo notikumu nākamajām paaudzēm.

 

Bija arī cilvēks, kurš Doma laukumā un citās barikāžu vietās morāli stiprināja sargus muzicējot, jo tas bija viņa talants un prasmes, kuras nesavtīgi deva savas Tēvzemes aizstāvjiem. Kāda trīs bērnu māmiņa, pavadot vīru nezināmajā uz barikādēm, atceras, ka toreiz uz sava mazā dēla jautājumu – ja nu mūsu tēti nošauj un viņš vairs mums nebūs? – asaras apspiežot, sevi piespieda mundri atbildēt – nē, dēliņ, mūsu tētis noteikti pārnāks!

 

Mēs visi drebošām sirdīm ik dienu sekojām līdzi Barikāžu laika notikumiem un gaidījām vēstis no savējiem. Atceramies milzīgo šoku dienā, kad tika nošauts mūsu Carnikavas kolhoza vadītāja Jāņa Zvaigznes dēls – operators Gvido Zvaigzne. Kā atceras barikāžu sargi, 1991.gada janvārī bija neliels sniegs un apmēram mīnuss pieci grādi, cilvēki kurināja ugunskurus. "Bija iespēja klausīties mākslinieku koncertus, reizēm arī paši uzdziedājām! Tādā veidā īsinājām garās nakts stundas. Baiļu nebija, mēs kopā bijām ļoti daudz un visi kā viens ticējām, ka rīkojamies pareizi. Gribējās jau dzīvot labāk. Kaut arī īsti nezinājām, kas tālāk sekos".

 

Piedāvājam ieskatu vairāku carnikaviešu, barikāžu aculiecinieku atmiņās.

 

Albīna Kaminska 1991.gadā strādāja zvejnieku kolhoza "Carnikava" foreļu audzētavā "Dzirnezers": "Visi toreizējie mūsu kolhoza nozarēs strādājošie ļaudis brauca uz barikādēm Rīgā. Aktīvi iesaistījās visa mūsu kolhoza administrācija un vadība, partijas sekretārs J.Liepiņš stādīja sarakstus un koordinēja braucējus, norīkoja transportu. Zvejnieki, dārzniecības darbinieki, zivju pārstrādes ceha ļaudis, foreļu audzētāji, būvnieki, skolotāji, bērnudārza darbinieki, kluba un kantora darbinieki – mēs bijām daudzās nozarēs strādājošie. Savus darba pienākumus neatstājām, sadalījām dežūras. Pati vairākas reizes braucu kopā ar zupas virtuvi. Rīgā paēdinājām gan mūsu kolhoza vīrus, gan citus barikāžu sargus. Visiem pietika. Zinu, ka daļa mūsējo bija pie Ministru padomes ēkas un TV torņa, kā arī abos sakaru punktos – Dzirnavu ielā 105 un Dzirnavu ielā, pie Strēlnieku ielas krustojuma. Es pati arī vairākas dienas dežūrēju Dzirnavu ielā kopā ar vīriem. Atceros emocionāli ļoti saviļņojošu brīdi, kad gluži kā spēlē „klusie telefoni" pa „ķēdīti" pie mūsu grupas atnāca ziņa – tanki nāk. Un tajā brīdī es sapratu, ka ar visu savu būtību esmu gatava tos apturēt, stāvēšu tankiem ceļā kā iemieta, lai vai kas ar mani notiktu! Tādi brīži dzīvē nav bieži, kad tu sajūti milzu spēku, jo tā ir tava pārliecība. Mēs visi toreiz tādi bijām."

 

 

Miķelis Ankipovs 1991. gadā strādāja zvejnieku kolhoza "Carnikava" Gāzes dienestā: "Visai ātri Trešās Atmodas laikā aktīvi pieslējos dažādām neformālām grupām, kuras pauda nacionālās neatkarības idejas. Carnikavā man bija lieliski domubiedri – Kārlis Gudermanis, Ēriks Bašbauers, Jānis Beļēvičs, Uldis Banga. Viens no viņiem, liekas Kārlis, 13. janvāra vakarā man Carnikavas centrā teica: "Visi mūsējie ir Rīgā. Tiek būvētas barikādes." Tomēr bija jau vēls un vilcienu uz Rīgu vairs nebija. Skrēju ārā uz ceļa un apturēju kravas automašīnu MAZ, kas arī devās uz barikādēm. Kabīnē vietas vairs nebija, tāpēc kāpu "kuzovā" un braucu kopā ar citiem uz Rīgu. Pilsētā tobrīd nāca iekšā smagā tehnika. Virs Rīgas lidoja helihopteri. Galvenais bija saglabāt mieru un nepakļauties provokācijām.

Par to, cik toreiz bīstama bija situācija, liecina fakts, ka visiem, kuri devās uz barikādēm, līdzi bija jānēsā lapiņa ar ierakstītu vārdu, uzvārdu, dzīvesvietas adresi un asinsgrupu. Tas gadījumam, lai atpazītu un glābtu personu, ja tā tiktu ievainota. Diemžēl 20. janvāris Latvijā atnāca ar vairāku cilvēku nāvi un atstāja arī vēl joprojām neatbildētus jautājumus par traģiskās apšaudes organizatoriem. Pats tajās dienās biju sardzē pie TV torņa. Atceros, ka vienā brīdī Daugavā pēkšņi parādījās svešs kuteris, tad trauksme bija ne pa jokam. Es pēc savas dabas esmu apdomīgs, un man patīk teiciens – ja ir neizbēgamība, tad tā jāsaņem ar godu."

 

Savukārt Māra Auptmane, kura 1991.gadā bija Rīgas starprajonu zvejnieku patērētāju biedrības ražošanas daļas vadītāja, stāsta: "Manā pārziņā bija ēdnīca un restorāns "Kaija" Carnikavas universālveikalā. Carnikavas kolhoza vadība deva rīkojumu, lai mēs noorganizējam barikāžu aizstāvju ēdināšanu. Visas mūsu pavāres bija prasmīgas sava darba darītājas un barikāžu laikā katru dienu uz Rīgu ceļoja autobuss ar zupas katliem, silto ēdienu termosos, protams, neizpalika arī saldais ēdiens.

Mūsu zaļais "virtuves autobuss" vienmēr stāvēja pie Kirova parka (tagad Vērmaņdārza) un bija ļoti iecienīts. Pati devos līdzi, brauca arī meitenes no kluba, kantora un citām kolhoza nozarēm. Visi mūsējie bija tik atsaucīgi – palīdzēja dalīt ēdienu, morāli atbalstīja barikāžu sargus. Cilvēki toreiz bija pavisam citādi – draudzīgi, sirsnīgi, izpalīdzīgi. Neviens nedomāja par kaut kādu savu labumu.

Atceros, cik neomulīgi bija, kad sanāca braukt garām Vecmīlgrāvim, kur bija nošauts viens no barikāžu šoferiem un uz ceļa patrulēja bīstamie OMON karavīri. Ikreiz lūdzām Dievu, lai tikai viņi mūs neaptur. Kaut arī viena tāda reize, protams, bija. Un tad varēja sagaidīt visu, jo viņi jau nebija "mūsu pusē". Pēc 20. janvāra apšaudēm, kad OMON karavīri pēc pastrādātajiem briesmu darbiem atkal atgriezās savā Vecmīlgrāvja bāzē, es vispār vairs nespēju doties uz turieni. Mēs pat ģimenē gribējām atcelt paredzētās kāzas Vecmīlgrāvja Baltajā baznīcā, jo tieši tai blakus, rūpnīcas "Kaija" teritorijā bija OMON nometne!"

 

 

Foto: Carnikaviešu - Liepiņu ģimenes arhīvs

 

Autors: E.Pētersone,

Novadpētniecības centra vadītāja, barikāžu dalībniece