Jau vēstīts, ka Carnikavas novada dome 15. jūlija sēdē vienbalsīgi apstiprināja Raivja Paula (33) iecelšanu Carnikavas pamatskolas direktora amatā. “Priecājos, ka esmu skolas direktors jau dažas nedēļas, nevis par tādu kļūstu augusta pēdējā nedēļā, jo man ir laiks, ko lietderīgi izmantot,”  augusta sākumā intervijā "Carnikavas Novada Vēstīm" atzina  R. Pauls.

“Iedvesmo mācīties!” – šie divi vārdi uz izglītības projekta “Iespējamā misija” (IeMi) plakāta jauno būvniecības inženieri R. Paulu pirms desmit gadiem tā uzrunāja, ka viņš pieteicās IeMi ceturtajā “iesaukumā”, sekmīgi izturēja piecas atlases kārtas un 2011. gadā sāka strādāt par fizikas un dabaszinību skolotāju Ādažu vidusskolā. Pedagoģiskais aicinājums projekta termiņa beigās uzvarēja vēl pamatskolas gados izvēlēto inženiera aicinājumu, un līdz pat šai vasarai R. Pauls ir nostrādājis Ādažu vidusskolā, pēdējo gadu laikā veicot arī direktora vietnieka izglītības darbā pienākumus. 

– Kā to praktiski īstenot stundā?
Ar nopietnu, smagu darbu. Jāiepazīst skolēni, jāpiedāvā dažādas grūtības pakāpes uzdevumi un pēc tam jau ir zināms, kādus uzdevumus skolēnam var dot, lai viņš labi jūtas un optimāli tiktu uz priekšu. Skola var palīdzēt, sadalot klasi grupās un apvienojot bērnus ar līdzīgām prasmēm, lai grupa var mācīties vienā tempā. Varbūt sākumā kādam šķiet, ka nav pareizi šādi sadalīt, bet mana pieredze rāda, ka pēc gadiem trim atšķirību starp grupām vairs nav.

Biju jau vienojies ar “Skola 2030” (Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotais projekts “Kompetenču pieeja mācību saturā” – aut.), ka strādāšu uz pilnu slodzi, darbojoties skolotāju tālākizglītības jomā un pie reizes arī pie jaunās zināšanu vērtēšanas sistēmas izstrādes. Arī patlaban strādāju trešdaļu slodzes VISC un turpināšu, jo šajā vidē komunicēju ar citiem ekspertiem, kas ir pētījuši un iedziļinājušies daudzos izglītības jautājumos. Šis darbs ir nemitīga attīstība izglītības jomā arī man pašam.

Iespējama individuālāka pieeja, uzdevumus var pielāgot pat trim līmeņiem: izaicinošāki, vieglāki un vidēji grūti, nevis iedodam vienu visiem, zinot, ka izdarīs tikai daļa. Iespējama personiskāka pieeja – mēs pazīstam skolēnu, varam strādāt viņa izaugsmes labā. Tas ir lielākais pluss. Arī mazs skolēnu skaits klasē noteikti ir pluss, īpaši ņemot vērā, ka ne visiem bērniem mācības klasē ar lielu skolēnu skaitu der.

– Kāds ir jūsu iecerētais skolas attīstības virziens, ko uzskatāt par skolas virsmērķi?
Virsmērķis ir nemainīgs jau vairākus gadus: skolēnu skaita dinamika rāda, ka liela daļa skolēnu aizplūst no skolas – pēc ceturtās, sestās klases. Es nezinu, vai kāds ir jautājis, kāpēc skolēni iet prom. Ādažos to gadiem ilgi darījām, un tagad no turienes skolēni vairs neiet prom uz Rīgas 2. vai 3. ģimnāziju. Virsmērķis ir panākt, lai skolēni turpina mācības visu pamatskolas ciklu. Jārada tāda vide un iemesli, lai viņi gribētu palikt. Tā būtu viena virsmērķa daļa. Otra, un to es noteikti vēlos panākt – lai Latvijas izglītības sistēmā rēķinās ar Carnikavas pamatskolu. Piemēram, mēs darām kaut ko citādi, īpaši, ar to sasniedzam labu rezultātu, un citi vēlas uzzināt mūsu praksi, lai arī sabiedrībā kļūst vairāk zināms, ko skola dara. Ar mūsdienu tehnoloģijām, kaut vai tajā pašā feisbukā, ir plaši jāskaidro metodes un procesi skolā.

– Kādi būs pirmie soļi jūsu iecerētā īstenošanā?
Līdztekus tam, ka tiks sakārtoti organizatoriskie un komunikācijas jautājumi, būs jaunums, ko izjutīs visi skolēni: stundās parādīsies četri elementi, kas nepieciešami, lai skolēns mācītos iedziļinoties, nevis vienkārši izdarītu.

Treškārt, atgriezeniskā saite. Es domāju, ka attālināto mācību laikā bieži izjutām, ka atgriezeniskā saite ir nepilnīga. Nepietiek ar to, ka pasaka – uzdevums nav pareizi atrisināts, jāskaidro iemesli, jo tikai pozitīva, uz izaugsmi vērsta atgriezeniskā saite palīdz attīstīties.

Pēc savas pieredzes es varu teikt, ka ir maz skolēnu, kuri prot mācīties. Bet šī prasme ies cauri visai dzīvei. Vidusskolas laikā es profesionāli spēlēju futbolu FK “Ventspils” sistēmā un reizēm nebiju skolā uz visām stundām. Mācoties patstāvīgi, es apguvu šo prasmi – mācīties.

Stundu vērošana Ādažu vidusskolā bija ierasta prakse, tomēr, pietrūka analīze. Atgriezeniskā saite visbiežāk ir tā, kam pietrūkst laika, bet tā ir svarīgākā lieta! Arī pētījumi pierāda, ka atgriezeniskajai saitei ir liela ietekme gan uz bērna, gan jebkura cilvēka attīstību.

– Ko pats uzskatāt par lielāko izaicinājumu?
Lai jebko izdarītu, visiem iesaistītajiem jāsaprot spēles noteikumi, skaidra kārtība – ko kurš dara, kā tas tiek komunicēts un kas notiek, ja tas netiek darīts. Visiem jābūt vienotai izpratnei par darba kārtību, organizācijas kultūru u.c. Izglītībā nav lielu un mazu soļu. Visi ir svarīgi, tāpēc izaicinājums ir – izvēlēties pareizo secību. Piemēram, saprast, kas ir šogad reāli paveicamais, jo dzīve ievieš savas korekcijas, ir tik daudz mainīgu faktoru.

Kad ārkārtējās situācijas laikā sākās attālinātais mācību process, Ogres 1. vidusskolas direktors Igors Grigorjevs tiešraidē pedagogiem stāstīja, kā šī skola to organizēs, savukārt es kā pedagogs izklāstīju savu redzējumu. To darījām īsi pirms Izglītības un zinātnes ministrija (IzM) izdeva savas vadlīnijas, un redzējām, ka daudz kas sakrita ar mūsu stāstīto.

Mācības ir plānotas klātienē, bet ir A, B un C scenārijs. A – ja skola var nodrošināt distancēšanos ēdamtelpā, sporta zālē un gaiteņos, viss notiek, kā ierasts. B variants paredz, ka skola daļēji var nodrošināt distancēšanos, un tas varētu būt Carnikavas skolas variants. Tad mums vajadzēs izdomāt un noorganizēt, kā sadalīt plūsmu. Var nedaudz mainīt stundu sākuma un beigu laiku, kaut vai desmit minūšu nobīde varētu būt svarīga. Vēl iespēja, kā samazinātu plūsmu, – skolēni paliek vienā klasē, bet skolotāji pārvietojas no klases uz klasi. Nepatiks skolēniem sēdēt vienā klasē, bet tas ir labākais variants, kā norobežot plūsmas. Patlaban ir skaidrs, ka 1.–6. klasei mācības notiek klātienē. Mūsu prioritāte būs arī šīgada 9. klase, jo viņiem jau trīs mācību mēneši izpalika šopavasar. Noteikti organizēsim 9. klasei nelielās grupās klātienes mācības, pat ja būs pilnībā attālinātas mācības.

Mums ir jādara viss iespējamais, lai “pirmīšiem” būtu nesaraustīts klātienes mācību process visu mācību gadu, pat pie C scenārija (kad skolā kāds saslimis ar Covid-19). Protams, ievērojot visus epidemioloģiskos ierobežojumus.

– Kādas profesionālas un cilvēciskās īpašības, jūsuprāt, ir vissvarīgākās pedagogam? Kādu gribat veidot skolas personāla komandu, attīstīt sadarbību starp pedagogiem?
Jebkuram skolotājam jātic, ka katrs skolēns var, un jādomā, kas pietrūkst, lai skolēns varētu. Jābūt taisnīgam – lai vērtējums ir atbilstošs un saprotams. Jābūt empātiskam, ar elastīgu domāšanu. Lai gan man patīk analītiska un datos balstīta pieeja, es arī labi varu iejusties otra ādā. Bet vissvarīgākais – pedagogam jābūt vērstam uz izaugsmi. Tas, manuprāt, arī ir veids, kā labus skolotājus var noturēt skolā – piedāvājot vidi profesionālai izaugsmei. Izstrādātais skolotāja darba apraksts paredz gana daudz lietu, kas skolotājam ir jādara, un var strādāt pie tā, lai attīstītu šīs lietas līdz pilnībai.

– Kā, jūsuprāt, veidojama sekmīga skolas un vecāka sadarbība?
Vecākiem jāsniedz pilnīga informācija – caur E-klasi, soctīkliem vai vecāku sapulcēs. Ir vecāki, kuri nekad neiesaistīsies diskusijās, tomēr skolai ir jārada sajūta, ka ir bijusi iespēja iesaistīties – ne jau skolas iekšējās lietās, bet jautājumos, kur ir svarīga komunikācija ar vecākiem.

– Kāda ir jūsu pozitīvā pieredze ar skolēniem ārpusklases pasākumos?
Tā man ir liela. Mums topā bija pārgājieni. Šogad jūnija kopā ar skolēniem gājām no Kolkas līdz Dubultiem, pavisam 140 km. Pārgājieni ir forši, jo tas ir laiks ar sevi, un šāds liels pieveikts attālums simbolizē visu, par ko es skolā stāvu un krītu – ka ar kārtīgu darbu tu vari izdarīt to, ko tu varbūt domā, ka nevari izdarīt. Tāpēc sajūta, pārvarot fiziskas grūtības, veido pārliecību, ka tu vari.

– Par kādu Carnikavas pamatskolas absolventu jūs būtu lepns un gandarīts?
Es būtu gandarīts, ja mūsu skolas absolvents būtu par sevi pārliecināts, mācīties gribošs un protošs, izteikti mērķtiecīgs un laimīgs. Lai šo pārliecību viņam sniedz skola. Lai viņš jūt, ka var, un ir pieradis domāt par mērķi.

– Kādēļ pēc diviem gadiem “Iespējamajā misijā” palikāt skolā un neatgriezāties inženiera profesijā?
Inženiera profesijā mans pēdējais projekts bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā, kur es veidoju savietotos rasējumus – biju tas, kurš nosaka, kur atradīsies kādas komunikācijas. Šie divi “Iespējamās misijas” gadi skolā bija ļoti intensīvi, un bija dabiski palikt skolā arī bez projekta atbalsta. Bet galvenais iemesls ir pat nevis tajā, ko es darīju pirms tam un kur jau tika sasniegts kaut kas liels. Pēc tam, kad esi strādājis skolā, ir grūti atrast tikpat jēgpilnu darbu. Piedāvājumi inženierzinību jomā vairs nešķiet tik izaicinoši kā iespēja veidot jauniešu izaugsmi. Skolotāja profesija ir misija, nevis tikai darbs.